pēteris strautiņš
Foto: LETA
Cilvēki, kuri panāca, ka Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ieraksta mērķi — apstrādes rūpniecībai 2020.gadā jābūt 20% no IKP, man ir atzinušies, ka nebija to nopietni domājuši. Viņi tikai esot vēlējušies uzsvērt šīs nozares svarīgumu, apmēram tā. Kāpēc gan ne? Domājošiem cilvēkiem taču vajadzētu saprast, ka šādas numeroloģiskas atskaņas ir pārāk gludas, lai tās uztvertu nopietni.

NAP tiešām ir ne gluži veiksmīgs PR triks, vismaz liela tā daļa. Nereālais rūpniecības 20% īpatsvars ne vien rada "lūzeriskas" sajūtas par ekonomiku kopumā, bet var kaitēt arī pašas rūpniecības reputācijai. Pat, ja nozare laikā līdz 2020.gadam attīstīsies sekmīgi, pārsniedzot vidējo IKP pieauguma tempu, kas ir ticami, to vienalga uztvers kā neveiksminieci. Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons raksta, ka mērķa neizpilde var kārtējo reizi mazināt ticību attīstības plānošanai. Visnotaļ ticams domu gājiens.

Nodarīto kaitējumu nācijas morālei kompensēt būs grūti, taču var vismaz izbaudīt šīs 20% idejas absurduma dziļumu, just, kā loģikas nazis tai izgriežas kā cauri lazanjas maigajai struktūrai, taustes pavloviskajiem refleksiem sūtot uz smadzenēm signālu par gaidāmo proteīna un taukvielu tīksmi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!