Brīdis, kad visi uzzina, ka Nobela prēmija literatūrā šogad piešķirta Bobam Dilanam, varbūt nav tas piemērotākais, kad publiski atzīties, ka nekad neesi bijis liels viņa darbošanās cienītājs. Taču, pat tāds nebūdams, esmu vienreiz tikai tāpēc vien braucis uz Tallinu, lai noklausītos Dilana koncertu, un mana datora mūzikas mapē ir arī pāris Dilana albumu – viens no tiem ir kaut kāda "The Best of…" veida izlase, un viens nu jau grūti atmiņā atsaucamas apstākļu sakritības dēļ ir Dilana iedziedātu viszināmāko un banālāko Ziemassvētku dziesmu apkopojums.
Lai gan uzreiz varētu piebilst, ka vienmēr viss var būt arī vēl ļaunāk. Piemeklēt piemērotāko brīdi nemīlestības, nezināšanas, nesaprašanas vai intereses trūkuma atzīšanai nekad nav vienkārši. Vēl aizvien atceros, ka savu attieksmi pret man līdz tam laikam visai vienaldzīgo Maikla Džeksona muzikālo karjeru atļāvos ietērpt vārdos vienīgi tad, kad uzzināju par viņa nāvi, un acumirklī par šādu ķecerību izpelnījos Džeksona cienītāju nosodījumu.
Pārliecību par to, ka tomēr drīkstu mēģināt formulēt kaut kādu viedokli par Dilanu un viņam piešķirto balvu, man palīdzēja nostiprināt tepat Rīgas Laikā pirms vairākiem gadiem publicētā Ievas Lešinskas intervija ar Bostonas Universitātes humanitāro zinātņu un Oksfordas Universitātes dzejas profesoru Kristoferu Riksu, kas visplašāk pazīstams ar "savu nedalīto jūsmu par Bobu Dilanu – "labāko vārdu lietotāju mūsdienu Amerikā"".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!