atis klimovics
Foto: LETA
Lūk, kas bija teikts Sarkanās armijas lauka reglamenta projektā 1939.gadā: "Mūsu dzimtenes aizsardzība ir aktīva aizsardzība. Uz jebkuru ienaidnieka uzbrukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība atbildēs ar graujošu triecienu, visu savu bruņoto spēku varenību… Ja ienaidnieks mums uzspiedīs karu, Strādnieku zemnieku sarkanā armija būs pati uzbrūkošākā no visām jelkad uzbrukušajām armijām. Mēs vedīsim uzbrūkošu karu, ar pašu stingrāko apņemšanos pilnībā sagraut pretinieku viņa paša teritorijā."

Pavaicāsim, vai tam ir kāds sakars ar mūsdienām. Uzdosim šo jautājumu tikko par promaskaviskiem prezidenta amata kandidātiem nobalsojušajiem Bulgārijas un Moldovas pilsoņiem. Turpināsim iztaujāšanu, vai šādai atbildīgai politiskai izvēlei ir kāds sakars ar karu Ukrainā, regulāriem un draudīgiem manevriem pie vairāku Krievijas kaimiņvalstu robežām. Dīvaini, bet lielākā daļa, pēc nobalsošanas rezultātiem spriežot, šķiet, kopsakarības nemaz nesaskata.

Taisnība izrādījusies tiem ekspertiem, kas saskatījuši vidējā ziņu patērētāja nespēju koncentrēties uz kaut ko pietiekami ilgu. Kaut ko tādu, kas prasa regulāru un nepārejošu interesēšanos par notikumiem. Izlasīt kaut vai tikai 4 tūkstošus garu zīmju "palagu" avīzē vai interneta medijā varot tikai mazākā daļa. Ja tā, kļūst labi saprotams, ar ko savas cerības saista Kremlis. Laiks, pēc tur valdošo domām, strādājot viņu labā. Tas padara visus noziegumus senus un nenozīmīgus, radinot pie domas, ka "cepties" taču nav vērts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!