Galvenais pretestības iemesls ir vienkāršs, bet ar dziļām filozofiskām saknēm. Lai arī šis nav reformas mērķis, tā netiešā veidā ir uzbrukums mūsu tautā dziļi izjustai pārliecībai, ka labums var būt tikai lokāls, savukārt viss, kas ir globāls, drīzāk ir kaut kas ļauns. Tas ir saprotami, jo ilgstoši latviešus no absurda liela mēroga realitātē — valsts (sveša), ekonomiskā iekārta (uzspiesta), sargāja maza mēroga struktūras — ģimene, varbūt darba kolektīvs, draugu un paziņu loks. Arī ar svešās varas vietējiem pārstāvjiem vēl kaut ko varēja sarunāt, ar viņu palīdzību nozagt, kopīgi izrādīt viltus lojalitāti lielajām struktūrām.
Patika pret lokālo, bet nepatika pret globālo balstās arī atmiņās par tradicionālo dzīvi laukos. Laiku pa laikam no kāda empīriski apjukuša barda vai trubadūra izdzirdam nopūtas par viensētu dzīvesveida saglabāšanu, bez kura kultūrai un valodai gals. Patiesība nav pilnīgi pretēja, bet tai ir sarežģīts konteksts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
