Skolnieks būdams, piedalījos gandrīz visos Atmodas laika mītiņos un gājienos, 1988. gadā biju Mežaparka estrādē – lielajā tautas manifestācijā "Par tiesisku valsti Latvijā" (cik ļoti ironiski šobrīd izklausās šis nosaukums!), biju Vecrīgas barikādēs, tāpat 1990. gada 4. maijā sargāju Augstāko padomi neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā. Gāju Slokā pret celulozes rūpnīcu, Rīgā pret metro u.t.t. Pēc tam 18 gadus ar politiku nenodarbojos: studēju, strādāju; domāju, lai to dara citi. Kaut visam sekoju līdzi. Acu priekšā stāv 1994. gada avīze ar rakstu par Lattelekom pārdošanu zviedriem; jau tobrīd man tapa skaidrs, cik vērtas ir pupu mizas un kur paliek veiklo prihvatizatoru izlobītie kodoli. Un te nu pirmoreiz jājautā: vai tā tam bija jābūt?
2009. gada 13. janvārī sajutos, ka vairāk nevaru stāvēt malā. Vadzis bija pilns. Atcerējos Atmodas laika manifestācijas, dziedošu ļaužu pilnās ielas, tāpēc paņēmu līdzi bajānu. Doma laukumā kopā ar kādiem padsmit cilvēkiem dziedājām. Tad no skatuves tika paziņots, ka viss beidzies un jāiet mājās. Jau teju 30 gadus esmu saistīts ar kultūru, esmu piedalījies neskaitāmos pasākumos, un daudzus no tiem rīkojis pats. Skaidrs, ka tauta bija uzvilkta. Skaidrs, ka mītiņā tā tika uzkurināta, bet tai netika dota iespēja "atdzist", proti, izpausties turpat Doma laukumā. Un šinī situācijā pārtraukt mītiņu bija tas pats, kas skaļi pateikt: dosimies uz Saeimu. Tomēr neviens no rīkotājiem nav par savu rīcību atbildējis vai sodu saņēmis. Un te nu atkal jājautā: vai tā tam būtu jābūt?
Bet toreiz es par to nedomāju: jutos patriotiski pacilāts un rīkojos, kā jutos. Ar dziedātājiem saskatījāmies, un kā gluži pašsaprotamu izteicu priekšlikumu: "Ejam uz Saeimu!" Pie Saeimas turpinājām saukt "Atlaist Saeimu!", tāpat saucām ārā tās vadību, lai nāk ar tautu runāties. Bet neviens (izņemot opozīcijas deputātus) nenāca. Kā vēlāk uzzinājām, Daudze esot vakariņojis ar norvēģiem, tas viņam šķita svarīgāk. Vai tā tam bija jābūt?