Pēteris Strautiņš: Ekonomika attīstās, kaut dažkārt nemanāmi  (63)

Lai arī ziņās par tautsaimniecību mēdz dominēt notikumi makrolīmenī, daudz interesantākas mēdz būt norises nozarēs un uzņēmumos. Pārslēdzot uzmanību no vienas jomas uz otru, sajūtas dažkārt ir kā pavasarī, izejot mežā un sajūtot tā svaigās smaržas, pēc sēdēšanas kabinetā, papīra kaudžu ielenkumā. Ekonomikas patiesais skaistums atklājas praksē, nevis teorijā. Makrolīmenī vairāk redz problēmas, bet mikrolīmenī — iespējas.

"Makroekonomika" un "problēmas" skan gluži kā sinonīmi, ekonomika gandrīz visu laiku draud vai nu pārkarst vai atdzist, laimes un harmonijas mirkļi mēdz būt īsi. Aplūkojot šo līmeni, īsti nav saskatāms, kāpēc labklājības līmenim vispār vajadzētu augt, nu, labi, redz kopējo investīciju apjomu, bet tas pats par sevi maz izskaidro. Apmeklējot uzņēmumus un ieraugot produktu tapšanas procesu, jaunus karodziņus pie sienas piespraustajā pasaules kartē vai papildinājumu ražošanas iekārtu parkam, aina top daudz skaidrāka.

Latvijas ekonomiku var salīdzināt ar Skandināvijas pamatklintāju, kas lēnām turpina celties augšup vēl ilgi pēc tam, kad no tā tika noņemts smags slogs. Bija piecdesmit gadu periods, kurā bija ļoti ierobežota zināšanu un tehnoloģiju apmaiņa ar pasaules attīstītākajām valstīm. Vēl svarīgāk — cilvēkiem te bija liegts brīvi eksperimentēt ar iespējām padarīt dzīvi labāku sev un citiem. Tieši šī eksperimentēšanas brīvība ir lielākā decentralizēta vērtības radīšanas procesa priekšrocība. Ja attīstības ceļu varētu izdomāt teorētiski, centralizēti plānota ekonomika varētu būt izrādījusies sekmīgāka.

Prestižajās diskusijās par ekonomikas attīstību galvenokārt piedalās t.s. "zināšanu strādnieki" — cilvēki, kuriem informācijas vākšana, klasificēšana un pārdošana ir pamatdarbs. Šie dažkārt noderīgie, bet dažkārt sapratni traucējošie ļaudis — banku ekonomikas eksperti, žurnālisti, akadēmiskās pasaules pārstāvji, ierēdņi – mēdz būt apveltīti ar lielu ticību tam, ka krāsaino un daudzveidīgo pasauli var salikt klasifikācijas plauktiņos un pēc tam to uzlabot, šos parādību kopumus kaut kā pārvietojot, palielinot vai samazinot, vai vismaz piekarinot birkas, (piemēram, "augstas" un "zemas" pievienotās vērtības nozares). Viņiem par bēdu, ne vienmēr makro analīzes sniegtā informācija ir tā vērtīgākā.

Reālā pasaule ir paradoksu pilna vieta. Ekonomiski tiešām vērtīgas informācijas decentralizētais raksturs padara attīstību virzošos fundamentālos faktorus grūti saprotamus. Ne vienmēr it kā sistemātiski vākta un apstrādāta informācija palīdz pieņemt pareizākos lēmumus.

Ne velti mēdz teikt, ka ir idejas, kas ir tik muļķīgas, ka tām spēj noticēt tikai intelektuālis. Informāciju, kas ir tieši izmantojama augstas pievienotās vērtības radīšanā, parasti tāpat vien neizplata. Kāpēc gan to darīt, ja augsta pievienotā vērtība nav nekas cits kā spēja labi pelnīt, pavisam vienkārši izsakoties. Tāpēc vārdi "jāveicina augstas pievienotās vērtības radīšana" ir tikpat pašsaprotami, cik bezjēdzīgi, jo to jau tāpat visi vēlas.

Lai šo vērtību radītu, ir vajadzīgi daudzi prāti ar atšķirīgu pieredzi, idejām, aizspriedumiem, iedomām un sapņiem, kuri vēro tehnoloģiju, patērētāju gaumes attīstību, saskatot iespējas cilvēku dzīvi padarīt labāku. Viņu kopīgi radītais kolektīvās gudrības pieaugums nav precīzi izmērāms. Dienišķā piepūle un iedvesma tiek ieausta produktu rasējumos, reklāmās, sadarbības partneru prātos, roku darba iemaņās. Pieaugot sasniegtajam, aug arī prasības pret sevi un citiem, kvalitātes atskaites punkti, dzīves garšas izjūta. Tā ir tik fundamentāla apkārtējās vides pārveide, ka to grūti pamanīt. Vajag kādu atskaites punktu - kā savulaik laivas piesiešanai krastā iedzītu āķi, kādu nodzeltējušu avīzi.

Latvijas ekonomikas izaugsme periodā kopš deviņdesmito gadu banku krīzes kopumā ir bijusi straujāka, nekā iepriekš tika sagaidīts. Tas tāpēc, ka jau bija daudzi elementi no arsenāla, kas nepieciešams augstas labklājības sabiedrībai — izglītības līmenis, izpratne par lielu ražošanas sistēmu vadīšanu, daļa no iekārtām bija gluži labas. Daudzi padomju laikā radīti aktīvi bija kvalitatīvi, tikai tos radījusī sistēma nespēja izmantot sniegtās iespējas. Pēc tam savukārt bija jāpaiet laikam, lai iepriekšējās kārtības brukšanas brīdī izmētātie elementi atrastu savu vietu jaunajos attiecību tīklos un savstarpēji pieslīpētos. Labi pārvaldīti uzņēmumi ir vērtīgāki nekā savu daļu summa, to veidošana ir savdabīga mākslas forma.

Tā kā šis process ir pārāk "neregulārs", lai to varētu visaptveroši izmērīt, definēt un prognozēt, nevar arī droši paredzēt, kāda izaugsme būs turpmāk, teiksim, kāds būs IKP pieaugums nākamajos piecos vai desmit gados. Taču varu ieteikt dažus orientierus. Piemēram, atsevišķu uzņēmumu eksporta stratēģiju ieiešana fāzē, kuru varētu dēvēt par "izlaušanās" stadiju. Tās tuvošanos nevar izmērīt, vien saprast un sajust, runājot ar uzņēmumu pārstāvjiem.

Tā notiek brīdī, kad uzņēmuma spējas sāk līdzināties pasaules līderiem, apvienojumā ar Latvijas joprojām kopumā zemajām izmaksām dodot iespējas strauji palielināt pārdošanu. Visvairāk piemēru tam šobrīd var redzēt informācijas tehnoloģiju nozarē, bet ne tikai tur. Bagātās valstis bagātas ir kļuvušas, savācot "kolekcijas" ar uzņēmumiem, kuri vērtīgās pasaules tirgus pozīcijās ir pamazām iekārtojušies ilgākā, pat gadsimtos mērāmā periodā. Vidusmēra Latvijas uzņēmums ir ļoti jauns, kas ir vienlaikus slikta un laba ziņa. Tam ir bijis maz laika krāt pieredzi, finanšu resursus, atpazīstamību, bet ir arī pamatota cerība, ka briedumam vienlaikus var tuvoties liels skaits mūsu uzņēmumu.

Latvijā nekad nevarēs radīt perfektu biznesa vidi, to nav spējusi neviena valsts. Taču process, kas mūsu zemē aizsākās apmēram pirms ceturtdaļgadsimta, vēl nesīs ļoti daudz dividenžu pašiem ne gluži saprotamā un izmērāmā veidā. Runājošās galvas turpinās šo procesu komentēt, bet ne vienmēr spēs "aizrakties" līdz dziļākajiem iemesliem. Sākumā minētajā piemērā no ģeoloģijas ir ilustrēts, kā var mainīties tas, ko cilvēku dienišķā intuīcija uztver kā absolūti nekustīgu. Arī ekonomikas kopējās gudrības pieauguma procesā tā mainās tik ļoti, ka pārvietojas arī uztveres orientieri.

Taču lielais konteksts ir jāsajūt kaut intuitīvi, lai nepiešķirtu pārāk lielu nozīmi īslaicīgām svārstībām. Šogad ekonomikas izaugsmi krasi samazināja pārrāvums ES fondu plūsmā, samazinot IKP pieaugumu apmēram uz pusi. Tas nenozīmē, ka mūsu ekonomika būtu pilnībā atkarīga no Briseles naudas. Eksportā ietvertā pievienotā vērtība ir apmēram desmit reizes lielāka nekā starpība starp ES finansējumu un mūsu iemaksām ES budžetā. Vēja uzplūdi Skandināvijas krasta smalkās kontūras maina straujāk nekā tektoniskās svārstības, bet to ietekme tiek ātri aizskalota.