pēteris strautiņš
Foto: LETA
Lai arī ekonomika ir skaitļu pasaule, to palīdz saprast metaforas. Vērojot jaunāko un grandiozāko "runājošo galvu" diskusiju TV par tautsaimniecības izaugsmes paātrināšanas iespējām, ienāca prātā salīdzinājums no ģeoloģijas jomas. Skandināvijas pussala lēnām ceļas uz augšu, to var labi redzēt, piemēram, vietās, kur tālā pagātnē krasta klintīs laivu piesiešanai iedzīti āķi jau atrodas krietni virs ūdens. Lai sasniegtu Stokholmu viduslaikos, kuģiem nebija jādodas cauri tādam saliņu labirintam kā mūsdienās. Šī tektoniskā kustība ir atbalss ledāja nokušanai pirms 13 tūkstošiem gadu. Tā milzīgā masa daudzu desmitu tūkstošu gadu laikā bija nospiedusi pamatklintāju uz leju, tas vēl turpina atgriezties savā īstajā vietā.

Lai arī ziņās par tautsaimniecību mēdz dominēt notikumi makrolīmenī, daudz interesantākas mēdz būt norises nozarēs un uzņēmumos. Pārslēdzot uzmanību no vienas jomas uz otru, sajūtas dažkārt ir kā pavasarī, izejot mežā un sajūtot tā svaigās smaržas, pēc sēdēšanas kabinetā, papīra kaudžu ielenkumā. Ekonomikas patiesais skaistums atklājas praksē, nevis teorijā. Makrolīmenī vairāk redz problēmas, bet mikrolīmenī — iespējas.

"Makroekonomika" un "problēmas" skan gluži kā sinonīmi, ekonomika gandrīz visu laiku draud vai nu pārkarst vai atdzist, laimes un harmonijas mirkļi mēdz būt īsi. Aplūkojot šo līmeni, īsti nav saskatāms, kāpēc labklājības līmenim vispār vajadzētu augt, nu, labi, redz kopējo investīciju apjomu, bet tas pats par sevi maz izskaidro. Apmeklējot uzņēmumus un ieraugot produktu tapšanas procesu, jaunus karodziņus pie sienas piespraustajā pasaules kartē vai papildinājumu ražošanas iekārtu parkam, aina top daudz skaidrāka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!