Andris Bērziņš: Divdesmit vienu reizi – čiks!  (113)

Diemžēl līdzīgi sanāca valdībai ar jauna autoceļu finansēšanas modeļa izstrādi. Satiksmes ministrija izveidoja darba grupu, eksperti un ierēdņi strādāja, tērēja savu laiku, lika lietā zināšanas, izteica priekšlikumus, veica aprēķinus, tos izvērtēja, priekšlikumus skaņoja ar citām iestādēm utt. Runājot valstiski - tika tērēti resursi, lai atrastu veidu, kā panākt, ka kopējais neveikto darbu deficīts uz valsts un pašvaldību ceļiem, kas jau ir sasniedzis 9 miljardus eiro, turpmāk samazinātos.

Taču brīdī, kad valdībai 20. decembra sēdē bija jāpieņem lēmums, ko tad nu no visa ieteiktā darīt, lai pārtrauktu autoceļu sabrukumu, kas notiek nepietiekamā finansējuma dēļ, Finanšu ministrija ieteica apmierināties ar čiku, un valdība tam piekrita.

Teiksiet – tā nu gluži nav, kaut ko jau ieteica darīt, uzlabot, pilnveidot. Jā, ieteica, piemēram, palielināt finansējumu "no 2020. gada par vismaz 5% gadā, salīdzinot ar iepriekšējā gadā valsts budžeta programmai "Valsts autoceļu fonds" novirzīto finansējumu, ja nominālā iekšzemes kopprodukta prognoze attiecīgajam gadam pieaug ne mazāk kā par 5%".

Grūti pateikt, vai 2020. gadā IKP prognoze pieaugs vairāk par 5 procentiem. Ļoti iespējams, ka nepieaugs, un tad arī līdzekļu palielinājums paliks vēlmju līmenī.

Tāpat ir paredzēts pagarināt valsts autoceļu sakārtošanas programmas 2014.-2020. gadam realizēšanas termiņu vēl par trim gadiem. Tā kā Ministru kabineta tikai "zināšanai" pieņemtā, bet Nacionālajā attīstības plānā iekļautā programma nepildās, tad acīmredzot tiek cerēts šajā laikā iekrāto deficītu likvidēt. Tikai nav pateikts, kādā veidā.

Ir vēl daži tamlīdzīgi risinājumi. Pieļauju, ka visi 20. decembrī akceptētie valdības ierosinājumi autoceļu finansējumam papildus var arī dot kādus 20 miljonus eiro, taču problēma ir tā, ka jau 2019. gadā pietrūks nevis 20, bet 140 - 160 miljonu eiro, lai saglabātu kaut vai pašreizējo ceļu remontu apjomu. Nozare tiek finansēta no Eiropas Savienības līdzekļiem, bet šī nauda beigsies jau 2018. gadā. Tad nu būtu vēlama skaidrība, kur tiks ņemts trūkstošais finansējums, un Satiksmes ministrija arī iezīmēja iespējamos variantus. Finanšu ministrijai priekšlikumi nepatika, taču tā vietā, lai ieteiktu savus, labākus, tā deva priekšroku lēmuma atlikšanai uz pēdējo brīdi.

Piezīmēsim arī, ka cerība uz jaunu ES finansējumu ir ļoti iluzora ne tikai tāpēc, ka nākamajā plānošanas periodā Latvija no saņēmējvalsts kļūs par donoru, bet arī tāpēc, ka ES jau ir norādījusi, ka negatavojas finansēt ceļus, ja pati Latvijas valdība neuzskata par vajadzīgu tajos investēt no valsts budžeta. Premjerministre Laimdota Straujuma, lai iegūtu Eiropas naudu ceļiem, savulaik EK amatpersonām ir solījusies ceļu sakārtošanas programmu īstenot, taču šodienas iztrūkums - EUR 586,2 miljoni - pret Eiropai solīto ir skarbs saldo. Baidos, ka Briselē valdības rīcību jau ir piefiksējuši un otrreiz tai pašā neizpildīto solījumu upē Eiropas Komisiju ievilināt neizdosies.

Finanšu ministrijai ar šo problēmu būs jārēķinās diskusijā par 2021.-2027. gada budžetu, bet vēl šajā plānošanas periodā taču paliek tukšie 2019. un 2020. gadi, kad ceļu finansējums samazināsies aptuveni trīs reizes, uzņēmumi izbeigs darbību, nozare pārtrauks maksāt nodokļus, strādājošie kļūs par bezdarbniekiem un būtiski palielinās sociālās apdrošināšanas izdevumus. Šāds scenārijs pēc vakardienas MK sēdes kļūst aizvien ticamāks.

Taču nekā nerisināšana, čika kalšana, vienlaikus prātuļojot par lemesi un cirvi, ir kļuvusi par paradumu un tradīciju. Kopš 2007. gada ceļu jautājumi Ministru kabinetā ir cilāti 21 reizi un vienmēr kā "informatīvs ziņojums," kura skatīšana beidzas ar ierakstu protokollēmumā - "pieņemt zināšanai" bez konkrētiem uzdevumiem kaut vai tai pašai Finanšu ministrijai. Tas satrauc.