Vjačeslavs Dombrovskis, 'Certus': Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās  (91)

Kā tad īsti ir?

Mēs Latvijā baudām diezgan lielu personisko brīvību. Pat neņemot vērā pēdējo gadu "lojalitātes grozījumu" tendenci, joprojām varam paust gandrīz jebkuru viedokli, nebaidoties no nopietnām sekām mūsu brīvībai, veselībai, dzīvei. Tas nav maz. Daudzviet pasaulē drošāk ir turēt muti ciet.

Vismaz nomināli mums ir arī visi demokrātijas atribūti: regulāras vēlēšanas, politiskās partijas, brīva prese u.c. Taču sabiedrības uzticība politiskajām partijām, likumdevējam, valdībai jau ilgus gadus ir – būšu diplomāts – ļoti zema. Turklāt izrādās, ka ar visiem nominālajiem atribūtiem un pilnīgi demokrātiski ir iespējams divdesmit sešu gadu garumā sistēmiski izolēt trešdaļu (etniski definēto) iedzīvotāju no reālas līdzdalības politiskajā procesā. Rezultātā politiskās konkurences valstī gandrīz nav, un, lai arī valdības mainās (pat pārāk bieži), taču valdošā koalīcija jau ilgus gadus paliek viena un tā pati.

Pēdējo divdesmit sešu gadu laikā esam iestājušies visos prestižajos starptautiskajos klubos – Eiropas Savienībā, NATO, OECD. Lai arī joprojām pastāv zināmas problēmas ar tiesiskumu, kopumā varam būt droši, ka mūsu privātīpašumu rīt nenacionalizēs. Arī tas nav maz, jo daudziem pasaulē šādas drošības nav.

Valsts atbildīgi rīkojas ar finansēm – budžeta deficīts ir ļoti zems, un valsts parāda līmenis (% no IKP) vidējā termiņā samazināsies. Kopumā Latvijā ir laba uzņēmējdarbības vide. Var jau daudz ko pārmest Pasaules Bankas un citu starptautisko organizāciju reitingiem, bet 14. vietu pasaules valstu uzņēmējdarbības vides reitingos tāpat vien nepiešķir.

Vienlaikus jāatzīst, ka veiksmes stāsts tomēr nav bijis tik veiksmīgs kā gribētos.

1995. gadā mūsu reālie ienākumi (IKP uz vienu iedzīvotāju) bija līdzīgi kā Lietuvā, ievērojami zemāki nekā Igaunijā, nedaudz zemāki kā Krievijā un tikai 15% no Vācijas līmeņa. Šodien, divdesmit gadus vēlāk, mūsu reālie ienākumi ir gandrīz trīs reizes augstāki, bet joprojām būtiski zemāki nekā igauņiem, tagad arī zemāki nekā lietuviešiem, augstāki nekā Krievijā un atbilst 31% no Vācijas līmeņa (2015. gada dati). Vai varētu būt labāk? Jā. Piemēram, Singapūra trīsdesmit gadu laika palielināja savu IKP uz vienu iedzīvotāju trīsdesmit reizes.

Pēdējo 26 gadu laikā pasaule ir pamatīgi mainījusies. Akcentēšu divus mums svarīgus faktus.

Pirmkārt, 90. gadu sākumā pasaulē nepastāvēja īpaši liela viedokļu dažādība par attīstības modeļiem un virzieniem. ASV un Eiropa bija atzītas un neapstrīdamas pasaules līderes. Ķīna un Dienvidāzija, kuras izvēlējās iet savu attīstības ceļu, kas nesakrita ar meinstrīmu, izskatījās kā dīvaini, bet kopumā maznozīmīgi izņēmumi. 1990. gadā ASV ražoja vairāk nekā ceturto daļu (26,6%) no pasaules IKP, bet Ķīna – tikai 1,6%. Otrkārt, toreiz šķita, ka Eiropa kļūs arvien federatīvāka un plašāka, tajā iekļausies gan Turcija, gan Ukraina, un, kas to lai zina, varbūt kādreiz arī Krievija.

Un kā ir šodien? ASV paliekot turpat (24,4%), Ķīnas svars pasaules IKP 2015. gadā pieaudzis gandrīz līdz 15%. Pasaulē nopietni runā par Āzijas simtgadi. ES paplašināšanās nu jau tiek apspriesta arvien mazāk – cik daudzi šodien nopietni tic tam, ka Turcija un Ukraina pārskatāmā nākotnē pievienosies ES? Brexit iezīme drīzāk pretēju tendenci. Arī par dziļāku integrāciju runā aizvien retāk, bet jo biežāk izskan jautājumi par pēdējā lielā integrācijas sasnieguma – eirozonas – dzīvotspēju.

Kad esošā situācija apzināta, rodas jautājums – ko darīt? Un vai vispār ir vērts kaut ko darīt?Uzskatu, ka, turpinot rīkoties tā kā līdz šim, paredzamā nākotnē mūs sagaida tas, ko es nosauktu par komfortablu stagnāciju.

Par stagnāciju Latvijas gadījumā uzskatu IKP izaugsmes tempu, kas ir ES vidēja izaugsme plus ES fondu apgūšanas efekts (apzināti nevēlos izmantot vārdu investīcijas). Tāda IKP izaugsme būtu apmēram 3% gadā. No vienas puses tas nodrošinās mūsu vidējā dzīves līmeņa celšanos, bet no otras – arī to, ka vēl ļoti ilgu laiku Eiropas Savienībā būsim starp pēdējiem.

Galvenās tēzes šāda scenārija pamatojumam būtu šādas. Pirmkārt, ekonomiskā ģeogrāfija ir nepielūdzama. Eiropas ekonomiskajā telpā esam kā Latgale Latvijas mērogā. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Otrkārt, arī stagnācija daudziem var būt ļoti komfortabls stāvoklis. Piemēram, ES fondu piešprice nozīmē to, ka uzņēmēji, kas ir profesionāli fondu apguvēji, turpinās justies ļoti labi un publiski paust viedokli par veiksmes stāstu. Treškārt, uzskatu, ka paredzamā nākotnē Latvijai tomēr nav tādu eksistenciālu draudu, kas liktu mobilizēties attīstības mērķu sasniegšanai.

Straujā ekonomikas izaugsme nav dabiska lietu kārtība, tā automātiski nepienākas visiem tiem, kas ir Pasaules Bankas reitingu pirmajā divdesmitniekā, vai tiem, kas iestājušies Eiropas Savienībā, NATO, OECD vai kaut kur citur. To neatnesīs tirgus vai kādu citu ārēju spēku neredzama roka.

Vai ir iespējams cits scenārijs? Izrāviens?

Pasaules pieredze rāda, ka izrāviens notiek tikai tad, kad valsts apvieno spēkus ar privāto sektoru, lai īstenotu mērķtiecīgu attīstības politiku. Diemžēl kopš 2004. gada mūs pārņēmis slinkums, mēs pamazām pārstājam domāt ar savu galvu, tā vietā gaidot direktīvas no Briseles. "Ko teiks Eiropa?" – kļuvis par galveno jautājumu valsts pārvaldes gaiteņos. Bet arī tādā veidā, uzskatu, ka recepti izaugsmei mēs nesagaidīsim.

Kāpēc? Pirmkārt, tik ļoti dažādajām Eiropas dalībvalstīm arī attīstības izaicinājumi ir ļoti dažādi. Tāpēc Eiropas Komisijas "viens-izmērs-der-visiem" pieeja, manuprāt, ir lemta neveiksmei. Otrkārt, būsim reālisti – pēdējo gadu pieredze nepārprotami liecina, ka klimata pārmaiņas Eiropu interesē nesalīdzināmi vairāk nekā ekonomikas izaugsme. Un tas ir normāli, jo pieaugušajiem ir pieaugušo problēmas. Un, treškārt, Eiropas Savienībai tagad ir citas daudz aktuālākas problēmas: imigrācija, Brexit, eiro utt. Paziņojumi, ka ES fondu palīdzība jaunajām dalībvalstīm nākamajā plānošanas periodā varētu tikt pārtraukta (nesasniedzot konverģences mērķi!), arī ir diezgan skaidrs signāls.

Ir laiks atgriezties pie pārbaudītām aksiomām: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Un rīkoties atbilstoši