Šeit apskatīsim tikai dažus sāpju punktus. Esam gatavi sniegt plašākus komentārus un detalizētākus padomus pēc tam, kad sabiedriskajam transportam būs izpildīts minimums, proti, nomazgāta mute.
Dzelzceļš
Šobrīd Rīgas dzelzceļa stacijas lielākā problēma ir nespēja uz to paļauties. Un kā gan citādi, ja tā tiek vidēji divas reizes nedēļā evakuēta? Personīgajā pieredzē glabāju divas reizes, kad, visticamāk, viltus zvani par neesošiem spridzekļiem ir likuši mainīt ikdienas plānus, taču, ja no sava dzīvokļa loga skaļi izkliegtu jautājumu "eu, kurš ir kaut ko nokavējis "Origo" evakuācijas dēļ?", ticu, pretī dzirdētu nebeidzamu kakafoniju ar lamuvārdiem. Protams, tā nav Pasažieru dzelzceļa vaina. Problēma ir dziļāka.
1999. gadā, kad Gulbenē maniaks slavas vārdā nogalināja trīs bērnudārzā dusošas meitenītes un viņu audzinātāju, mediji skaisti vienojās nekur nepieminēt viņa vārdu un attēlu, lai nesniegtu tīkoto slavu. Arī viltus zvanu spridzinātāju sakarā mēļo par līdzīgu informācijas ierobežošanu. Šī informācijas ierobežošana ir ļoti cēla un pareiza. Taču izglītojošos nolūkos nenāktu par ļaunu parādīt, ka zvanītāji tiek noķerti, sodīti un pielikti pie kauna staba. Šis jautājums ir vairāk adresēts policijai pēc tam, kad tā būs beigusi meklēt naida runu vienā no iepriekšējo nedēļu Ceha rakstiem.
Vai tas strādās? Nezinu. Vai tas būtu pareizi? Varbūt nē. Bet piekrītiet – kaut kas liek domāt, ka esošā sistēma arī pārāk labi nepilda savu funkciju.
Tomēr vilcienu padarīšanai būtu jāvelta arī viena glaimojoša rindkopa. Nē, tā nebūs par #KodArīVilcienā kampaņu. Velns, tā rindkopa nebūs pat par bijušā mūziķa Gustava Buteļa dziesmu kopā ar esošo mūziķi Edavārdiem.
Pasažieru vilciens ir ieviesuši vagonus, ko paši sauc par "komforta klasi". Realitātē tiem būtu jāsaucas "vagoni, kādiem normāli būtu jābūt vilcienos". Būsim atklāti – izmazgāta grīda, krēsli bez blusām, galdiņš un rozete nav pārāk daudz prasīts. Tomēr katru reizi, kad izdodas šo pakalpojumu izmantot, viegli papliķēju sev pa plecu un nosaku "Mārci, tu atrodies Eiropā. Ziemeļeiropā." Tiesa, pārāk bieži man pliķēt sev pa plecu neizdodas, jo nekur, tai skaitā pie biļešu iegādes, nav iespējams uzzināt, vai iecerētais vilciens paredz iespēju piemaksāt dālderi, lai nesēdētu starp reibumā esošiem šmuļiem.
Stacijas un autoostas.
Es esmu palaidis garām to brīdi, kurā autoostas un dzelzceļa stacijas svēti nosolījās pildīt sociālo dienestu funkcijas un izmitināt pilnīgi visus pasaules bezpajumtniekus. Pieņemu, mēs vēlamies, lai ļaudis bez kompleksiem uz autoostu dotos divdesmit minūtes ātrāk, laicīgi nopirktu biļeti un, gaidot savu transportu, iepirktos vietējā kafejnīcā. Lai mēs nokļūtu pie šāda scenārija, būtu jāizpilda divi priekšnosacījumi: būtu forši, ja "vietējā kafejnīca" nebūtu nočņiks un uzgaidāmie krēsli neizskatītos pēc iesprūdušiem Lielajā depresijā trīsdesmito gadu vidū. Nopietni. Jūs esat kādreiz redzējuši to "dzelteno bleķa likteņdārzu" Rīgas autoostā? Man ir sajūta, ka, apsēžoties tur, es automātiski būšu degradējies tieši tik tālu, lai atjaunotu savu profilu Draugiem.lv un abonētu statistiku.
Bet, protams, ir viegli norādīt uz problēmām, taču grūtāk uz risinājumiem. Tad pavei', cienījamo lasītāj. Četru soļu sistēma tam, lai nebūtu pretīgi atrasties Rīgas autoostā:
1) Biļešu cenu paaugstināšana atgrūstu to kontingentu, kas tāpat pievemtu autobusu. Taču, ja tas nav iespējams, tad šoferiem noderētu valsts apmaksātas karate nodarbības, lai nebūtu katram reibumā esošajam agresoram raustītā pusbalsī jāatbild ar "jākungs... ser... te būs uzdzeramais, ser..."
2) Gaidīšanas zona un kafejnīcas, kas pieejamas tikai tiem, kas nopirkuši biļetes, atgaiņātu ļaudis, kuri ieradušies palikt pa nakti, pamīzt vai nostriļīt cīgas.
3) Zini to mazo tornīti pie Rīgas autoostas izbraukšanas? Tur iekšā ir kafejnīca ar nosaukumu "Kafejnīca". Ja mēs nevaram tur iestūķēt "Costa Coffee" vai kādu citu iestādi, kurā atrašanās nesagādā kauna sajūtu, tad varbūt esošo mēs varētu vismaz izmazgāt un pateikt, lai čeburekus tirgojošā bufetniece nesmēķē durvju ailē. Pie viena arī varētu atjaunot piedāvājumu, jo 1994. gads ir beidzies.
4) Jātiek skaidrībā ar tualešu konceptu. Ja to mērķis ir piedāvāt autoostas apmeklētājiem iespēju nokārtot savas dabiskās vajadzības, tad tās būtu vajadzīgs izremontēt un iekļaut 2. punktā aprakstītajā zonā. Pie viena – kā minimums dubultot tualetes papīra strēmelīšu skaitu, ko izsniedz pie tualetes ieejas, jo ne visi nēsā somā līdzi tualetes papīra rulli.
Taču, ja mērķis ir turpināt uzņemto kursu uz infekciju pārpildītiem kambariem, kuros pasūtīt hand-job par pieciem eiro, tad rekomendēju tās nodalīt no autoostas un izurbt tualešu kabīņu sienās glory hole caurumus. Šajā konceptā rekomendēju tualetes papīra strēmelītes aizstāt ar higiēniskajām salvetēm.
Ticam, ka šo praksi ātri vien pārņemtu citas pilsētas un starppilsētu sabiedriskā transporta kvalitāte tikai augtu.
Autobusi.
Autobusu parka uzlabošana palēnām jau notiek – tas ļoti priecē. Turklāt tajos jau bieži vien ir pieejams wi-fi. Rekomendēju pie biļetes iegādes norādīt paredzētā autobusa izlaiduma gadu un modeli, lai varētu laicīgi pārdomāt un braukt ar privāto transportu, nevis divas stundas kratīties pēc dīzeļa smirdošā konservu bundžā.
Pamazām tiek ieviesta arī iekšējās kārtības prakse. Pavisam nesen man liedza iekāpt autobusā ar svaigi iegādātu kafiju. Aiz pārsteiguma kādam pirmajās rindās sēdošam kungam no rokām gandrīz izkrita spilgti zaļa Džona pudele. Ja tā padomā, tad loģiski. Ar kafiju nepieliets autobuss ir jauka lieta. No otras puses – jauka lieta ir arī konsekvence. Ceru, pasažieru autobusam šis ir konceptuāls misēklis, nevis signāls "pie mums var dzert tikai šmigu, bet biroju švītiņi ar savu kafiju ir pelnījuši, lai viņiem uzšauj pa stīvo."
Autobusi, cik noprotu, ir arī visnotaļ maģiska vieta, jo tā ir absolūti droša un neviens nekad nav gājis bojā autobusu avārijās. Es šeit nerunāju pat par tik utopisku lietu kā aicinājumu sprādzēties. Būtu jāsāk ar to, ka starp pilsētām autobusos tirgotu tik daudz biļetes, cik ir sēdvietas. Kaut kā nevieš uzticību līdz malām pārpildīts busiņš, kas pa apledojušu šoseju stiepj uz 90 km/h, no kura puse sastāva stāv kājās.
Principā manas ekspektācijas no sabiedriskā transporta nav pārāk augstas. Es nepieprasu raķešmašīnas, 24/7 eksprešus visos maršrutos un to, lai biļetes pārbaudītu bikini tērpta Anna Hetaveja. Es vēlos iemainīt savu naudu pret elementārām higiēnas, drošības un plānošanas prasībām.
Tikmēr: pērku uzticamu un puslīdz jaunu auto starppilsētu izbraucieniem divas reizes nedēļā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!