Publikas, kam vislabākais līdzeklis pret visu personīgi sev nesaprotamo, šķiet tā aizliegšana, nekad nav trūcis. Gāganu kari, ko pret savvaļas dzīvnieku priekšnesumiem cirkā un ne tikai cirkā mūsdienu Latvijā uzsākusi dabas zinībās, populāciju aizsardzībā, zooloģijā un zoopsiholoģijā pilnīgi neizglītota sabiedrības daļa, nebūt nav "laikmetīga māksla".
Jau 1913. gada laikrakstā Rigaet Tageblatt zoologs un Rīgas zooloģiskā dārza direktors, Karls Grevē rakstīja: "Nedrīkst sapratni par dzīvniekiem un dabas aizsardzību smelties Tompsona (antropomorfisku jeb dzīvniekus apdvēseļojošu stāstu autors Setons Tomposons – D.Ī.) feļetonos vai anekdotēs. Dzīvnieki nejūt un nedomā kā mēs, saprātīgie cilvēki vai hiperspraigās "zilzeķes", kuru citātu vinegrets no Šillera, Romas klasiķiem un budistu rakstiem gandrīz nekad nav trāpīgs, apliecina tikai dzīvnieku sargātājas "izglītību" un to, ka viņa laiku pavada bučodama savu mopsi, štopējot tam cukuru un šokolādi, kā arī baudot "augstāko literatūru".
Pateicoties toreiz izcilajiem baltiešu dabas pētniekiem, "dzīvnieku atbrīvotāji" tolaik nespēja apmuļķot pārējos. Tai pašā laikā Norvēģija modīgām feministēm, "dzīvnieku tiesību" aizstāvjiem un pseidobudisma fundamentālistiem 20. gadsimta sākumā izdevās uz kādu laiku panākt ne tikai dzīvnieku cirka, bet arī zooloģisko dārzu aizliegšanu. Šādam "dzīvnieku aizsardzības" pasākumam, saprotams, lieti noderēja nauda, ko ienesa bēdīgi slavenā norvēģu vaļu medību flote, izslaktēdama gandrīz visu pasaules vaļu populāciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
