Velga Vītola: Savvaļas dzīvnieki cirkā  (246)

Tas, ko nācies pēdējās dienās lasīt dažādos medijos saistībā ar savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkos, tomēr mani ir mudinājis izteikt arī savu viedokli. Viss, kas ir saistīts ar savvaļas dzīvniekiem, ar veidu kā cilvēki veido attiecības ar tiem, ir man tuvs un nespēju palikt vienaldzīga. Galu galā, mans darbs ir cieši saistīts ar Latvijas savvaļas dzīvniekiem, ar kuriem strādāju jau 36 gadus.

Uzreiz vēlos darīt zināmu, ka šoreiz izteikšos tikai par dzīvnieku dresūru cirkos, nevis par pamesto suņu un kaķu problēmām, liellopu kompleksiem, kažokzvēru audzētavām, u.c. jautājumiem.

Personīgi man vistuvākā saskarsme ar vienu no dresētājiem sanāca daudzus gadus atpakaļ, laikā, kad audzināju savu otro lācenīti Līzīti un viens lāču dresētājs bija atbraucis ciemos, daļēji cerēdams, ka varēs Līzīti dabūt savam cirkam. Tad arī uzzināju, kāpēc cirka lāčiem vienmēr ir uzpurņi (lāči esot visneprognozējamākie dzīvnieki, vienīgie, kurus esot grūti mācīt ar..."fizisku iespaidošanu", sist viņus varot tikai tad, kad tie paši brūk virsū, utt), ka lāču mammas var aizsargāt citus lāčus un vispār no tām esot jāuzmanās, kā lāčus filmē un daudz ko citu man interesantu.

Piegājām pie Ilzītes voljēra un stāstīju dresētājam, kā lāču pazinējam.., ka mazliet baidos iet iekšā pie Ilzītes, jo viņa ir palikusi nervoza pēc tam, kad pēkšņi pārstāju katru dienu pavadīt kopā ar viņu daudz laika, jo visu manu laiku paņēma mazā Līzīte. Dresētājs atbildēja, ka tur nav nekā sarežģīta, tā esot atrisināma problēma, man tikai esot pirksti jāsaspiež kulakā (tika parādīts, kā) un, ieejot voljerā, tūlīt no visa spēka jābliež ar kulaku Ilzītei tieši par purnu...Jo – tā tiek dresēti lāči...

Tūlīt gribu teikt, ka šis konkrētais dresētājs nebija nekāds ļaundaris-dzīvnieku nīdējs, vienkārši – lācis (un citi savvaļas dzīvnieki) nav suņi vai kaķi, vai kādi citi cilvēku mājdzīvnieki, kuri gadu simtos, pat tūkstošos paaudžu ir speciāli cilvēku audzēti un sen ieguvuši citu izskatu un uzvedību. Un tas vien, ka kāds savvaļas dzīvnieka mazulis ir cēlies no dažās paaudzēs nebrīvē turētiem dzīvniekiem nepavisam nenozīmē, ka nu jau viņš ir pieskaitāms pie "mājdzīvniekiem". Suns ir cēlies no vilka, bet, ja cilvēki iedomājas, ka varēs ar vilku sadarboties tāpat kā ar suni..., tas ātri vien beigsies bēdīgi, priekš abiem, vilka un cilvēka.

Mana pieredze man ir mācījusi, ka dzīvnieki vadās no instinktiem un savas personīgās pieredzes (tas tā-ļoti vienkāršoti). Nevienu savvaļas dzīvnieku nevar iemācīt izpildīt dažādus trikus, tikai ar mīļu vārdu un kārumu. Nesanāks. Nu kā zilonis lai zina, ka viņam jāstāv uz galvas (kas ir tam pilnīgi pretdabiski), ka lauvām un tīģeriem jālec cauri ugunij, ka lācim jāietērpjas cilvēku drēbēs un jābrauc ar velosipēdu, utt. bez fiziskas un ilgstošas iespaidošanas neiztikt un, ticiet man, dzīvniekiem tas nekādu labsajūtu nesagādā. Internetā var atrast papilnam dokumentāli uzņemtus video par to, kā dresē un apmāca cirka dzīvniekus. Mani nervi tos skatīties neatļauj, varbūt esmu pārāk mīkstsirdīga..

Pāris gadus atpakaļ lasīju, kā lācim māca dancot. Zināju, ka lācim dabiski būtu sēdēt, stāvēt, bet tiešām domāju, kā viņam var iemācīt ātri cilāt kājas un lēkāt uz augšu. Gluži vienkārši, talkā tiek ņemta nosacījumu refleksu izstrāde – lāci novieto uz dzelzs plātnes, kura lēnām tiek sakarsēta...Fonā skanot noteiktai mūzikai un skanot noteiktam vārdam (piem. – dejo!) karstums tiek palielināts, lācis, loģiski, mēģina palekties... Pēc vairākām šādām atkārtošanām...nosacījuma refleks ir izveidojies un izvedot lāci arēnā, dresētājs smaidot saka – Dejo un, mūzikai skanot, lācis to arī dara... un lielākai daļai skatītāju rodas priekšstats, ka – dzīvniekiem jau patīk tas, ko viņi dara, viņi izskatās "laimīgi"...

Cirka apmeklētājiem vienmēr tiek parādīts jau sagatavotais priekšnesums, numura sagatavošanas procesu jau publika neredz... Ja dzīvnieks izrāda pārāk lielu pretestību un nepakļaujas, viņš tiek likvidēts (nav nemaz tik viegli atrast citas mājvietas cirku izbrāķētiem dzīvniekiem)

Arguments, ka cirki palīdz iepazīt dzīvniekus, neiztur nekādu kritiku – priekšnesumos nav nekā no dzīvnieku dabiskās uzvedības, ja nu vienīgi ārējais izskats. Cirki savvaļas dzīvniekiem ir stresa pārpilna un pretdabiska vide. Latvijā nav sava dzīvnieku cirka, visi dzīvnieki, kuri ir tikuši rādīti cirkā, ir atceļojuši no citām valstīm. Viņu dzīve tiek pavadīta nenormālā šaurībā, smakās un trokšņos – atceramies, ka dzīvniekiem oža un dzirde ir daudz labāka kā cilvēkam...Ja vienīgā iespēja izkustēties dzīvniekam ir cirka arēna, tad par to viņš arī priecājas, jo – neko citu jau viņš nekad mūžā nav redzējis – kas tur ir "dabisks"?

Plaši izskan teiciens – bet bērniem patīk skatīties uz dzīvniekiem cirkos! Ko nozīmē – bērniem patīk!?? Bērniem patīk – noraut mušai spārnus, ar akmeņiem nomētāt piesietus suņus, raustīt kaķi aiz astes..., dedzināt ežus un zaķēnus kūlas ugunskurā..., vēlāk – barā piekaut vārgākos skolasbiedrus..., izsmiet vecus cilvēkus, utt.

Teiksiet, nu gan pārspīlēju – nemaz arī nē... Skatoties savvaļas dzīvnieku priekšnesumu cirkā (te nerunāju par suņu un kaķu priekšnesumiem) vienīgais, ko bērni var iemācīties ir cilvēka varas izpausmes pret dzīvo radību. Nopliukšķina pātagu un tīģeris lec! Cilvēka drēbēs ietērpts lācis brauc ar cilvēkiem paredzētu braucamrīku, danco...manās acīs tā ir ņirgāšanās par dzīvo dabu, par dzīvniekiem. Par kaut kādu līdztiesību un cieņu lai nu kur, bet cirku priekšnesumos ar savvaļas dzīvniekiem var aizmirst..

Varbūt kādus simts gadus atpakaļ tiešām tikai cirki un zooloģiskie dārzi deva iespēju skatīt eksotiskas dzīvnieku sugas. Tie laiki sen ir pagājuši! Šodien ir televīzija un internets un patiesi izglītojošas pārraides par savvaļas dzīvniekiem tiem dabiskajās vidēs varam skatīties pēc sirds patikas! Dzīve iet uz priekšu un nevajag vienmēr skatīties atpakaļ... Tad jau atcerēsimies, ka bija arī vergi, gladiatoru cīņas, dzimtbūšana... Varbūt arī Latvijas sabiedrība ir tik tālu izaugusi, lai atteiktos no savvaļas dzīvnieku spīdzināšanas cirkā un mācīsim saviem bērniem pareizi mīlēt, saudzēt un cienīt dzīvo dabu!