Pagaidām zinu, ka mums nākamajā simtgadē draud dzīve bez "vecmodīgā" Rīgas cirka, kādu to reiz redzējuši mani vecvecāki, mani vecāki, es un mani bērni. Tur šī cirka burvība! Tur tā trauslums. Izrauj ārā ķieģelīti, izmet kaut vienu klasiskā priekšnesuma sastāvdaļu, ierobežo radošo brīvību, un Rīgas cirka, šīs mantotās nacionālās vērtības, mums vairs nebūs.
Dainis Īvāns. "Dzīve pēc cirka". Delfi.lv, 25. februārī
Daiņa Īvāna komentārs par savvaļas dzīvnieku izmantojumu cirkā man raisa divu veidu pārdomas. No vienas puses, diezgan automātiski nākas izvērtēt rakstā izmantoto argumentāciju, kura tekstā parādās, tiesa, tā arī skaidri nenosaucot aizstāvēto tēzi, proti, ka savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā ir pieļaujama. Otrkārt, Daiņa Īvāna rakstā uzdots jautājums arī par cirka kā žanra nākotni. Un, lai gan ir iespējams viedoklis, ka šis jautājums nav būtisks, ja vien dzīvnieku izmantošana ir novērsta, tomēr skaidri redzams, ka diskusijās par cirku tas pastāvīgi ir klāt. Vai kāds vispār gribēs redzēt cirku, kurā nav tīģeru un ziloņu?
Šoreiz mani vairāk interesē "otrkārt", bet iesākumā pāris vārdu par "pirmkārt". Vispirms jāpasaka, ka tradīcijas aizstāvēšana ar faktu, ka paaudžu paaudzēm cilvēki šo tradīciju ir ievērojuši, ir samērā vājš arguments. Patiešām ir tā, ka daudzu tradīciju nepieciešamību mēs neapšaubām un pamatojumu tām neprasām. Piemēram, nezinu nevienu, kurš pirms Jāņu ugunskura aizdegšanas grimtu pārdomās un meklētu argumentus, kāpēc tas būtu jādara. Folkloristu stāsti medijos par ugunskuru dziļo simbolisko jēgu jāuzskata par daļu no Jāņu ikgadējā rituāla, nevis pierādījumu, kurš kādu rosinātu rīkoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!