Dainis Īvāns: Zemeslode griežas kā par spīti  (388)

Vienu kampaņu "par cilvēcīgu sociālismu", tautfrontieši pārdzīvojuši. Kā klāsies jampadracī "par cilvēcīgu cirku", redzēsim. Varu teikt vien to, ka 1991. gada janvāra Rīgas barikāžu sargi riskēja ar dzīvībām un lēja asinis par kaut ko pilnīgi citu. Tai skaitā par tiesībām uz brīvu izvēli. Apmēram tā: neej, Briča kungs, uz dzīvnieku cirku, neēd gaļu, piena produktus, medu, ja tā tīk, bet neuzspied savu Komunismu citiem!

Tautas fronte nekad nav piedalījusies kailu vegānu protestos par "visu zemju dzīvnieku atbrīvošanu". Tautfrontieši nekad nav terorizējuši dzīvnieku apmācītājus un lopkopjus, kā to ar neslēptu Zemkopības ministrijas atbalstu dara no dabas attālo "dzīvnieku aizsardzības" biedrību ekstrēmisti. Gluži otrādi. Ne viens vien no tautfrontiešiem traģiskajā Rīgas barikāžu laikā atelpu no varmācības piesātinātās ikdienas meklēja laipni atvērtā Rīgas cirkā. Tāpat kā latvju strēlnieki Pirmā Pasaules karā. Tāpat kā Otrā Pasaules kara nogurdinātie.

Rīgas cirks ir viens no vecākajiem pasaulē, kas savu darbību nav pārtraucis nedz kara, nedz miera apstākļos, ne pie vienas varas. ZZS stūrētā valdība ir pirmā, kas to nolēmusi izmest vēstures mēslainē. Un četrdesmit četri tautas kalpi, kas 30. martā balsoja par peļu, kaķu, lauvu, primātu un citu savvaļnieku apmācības aizliegšanu Latvijas teritorijā, droši vien uzskata, ka ar to spēruši krietnu soli humānisma un progresa virzienā, grēcīgos pavalstniekus atgriezdami Ēdenē.

"Cilvēces apziņa virzās no dzīvnieciskā ego uz visu jūtošu būtņu mīlestību", skaidrojis Nacionālās apvienības pārstāvis Ilmārs Latkovskis, pie reizes neslēpdams nožēlu, ka gūt tālākus panākumus arī zooloģisko dārzu, zirgu sacīkšu izskaušanā tūlīt neizdošoties, bet gan jau. ZZS seja Ingmārs Līdaka aizliegumu argumentējis vēl spēcīgāk. Viņš pirms gadiem cirkā redzējis lāceni kleitiņā. Tas riebies, tādēļ zvēru apmācība izskaužama.

Kas vētru sēj, tas vētru pļauj! Citā populisma polā, citā planētas nostūrī, kur varbūt notiek pretēja "cilvēces apziņas" virzība, kāds, piemēram, iedomāsies aizliegt arī dzīvnieku brīvības reliģiju . Ne jau visās valstīs būs iespējams savākt "26 tūkstošus" vegāntroļļu parakstu "par cilvēcīgu cirku", kur nu vēl ar tādiem atkausēt parlamentāriešu vai valdnieku ledusaukstās sirdis. Mūsu dzīvnieku pestīšanas armijas globālās mātes organizācijas, tādas kā PETA (People for the Ethical Treatment of Animals) jau guvušas apšaubāmu starptautisku slavu par prasmīgu un nelietīgu moderno tehnoloģiju pielietošanu, lai tiražētu ezotēriskas glupības, šantažētu politiķus un uzņēmējus, pie reizes tiekot pie "ziedojumiem" vegānu restorānu, veikalu, cilvēciska cirka un ākstīgu, toties profesionāli režisētu kampaņu organizēšanai.

30. marta jampadrača organizatoru dēvēšana par "dabas draugiem" , kā viņus mīlīgi nosauca Latvijas Radio 1 reportiere, par kripatiņu atbilstu patiesībai vien tad, ja demonstrantu specvienība, kas pēc aculiecinieku nostāstiem todien pie Latvijas bankas ēkas izkāpa no liela autobusa, ar šo pašu autobusu tūlīt dotos uz tuvējiem mežiem. Tur nerimstoša mežizstrāde vistiešāk šobrīd pārkāpj savvaļas putnu tiesības vismaz uz nelielu saudzību ligzdošanas periodā. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Laikmetīgā cirka balagāns svinēja uzvaru, kamēr pazemotie cirka mākslinieki un viņu atbalstītāji vēl ilgi sala, gaidīdami saeimiešu spriedumu savam sirdsdarbam. Ar nekompetenci, gļēvumu un divkosību inficētie deputāti līdz viņiem nenolaidās.

Savā "pēdējā vārdā" es nevēlos pārliecināt ne deputātus, ne ezotērisko literatūru sasmēlušos "lāču mammu", kura labi iekļāvusies populistu ierindā. Nevairos no pletņu sitieniem, ar ko man draudēts no kāda "visu jūtošo būtņu" mīlestības plakāta pie Augstā nama. Īstenībā ir pat kauns atkārtot "dzīvnieku atbrīvotāju" visvairāk tiražēto Mao citātu : "Dzīvnieks jūt bailes, skumjas, sāpes, prieku, vientulību, atrautību no ģimenes tāpat kā cilvēks!" Nekā tamlīdzīga.

Līdz šim maldīgi domāju, ka vismaz pamatskolas zooloģijas kursu apguvušam un vardes vivisekciju (tas gan esot "grēks" iepretim miljonu abinieku bezgrēcīgai sašķaidīšanai uz pasaules autoceļiem) redzējušam indivīdam vajadzētu saprast, ka pat sāpes dzīvnieki sajūt atšķirīgi no mums vai nesajūt nemaz. Pretējā gadījumā tie nespētu vienā mierā pastāvēt nepārtrauktajā barības ķēdē, kur arī plēsoņa ik brīdi un bez "ciešanām" var noderēt par barību citiem plēsējam.

Cik tālu vistas astei jābūt no kūts sienas, lai vista justos "brīva", spēj izdomāt tikai cilvēks vai ierēdnis, nevis vista pati. To lieliski apstiprina bijušā rīdzinieka, tagad vadošā pasaules neirologa Elkhonona Goldberga jaunākie smadzeņu darbības pētījumi (Wisdom Paradox, The New Executive Brain etc.): dzīvniekam vienkārši nav par līdzīgiem cilvēciskiem "smalkumiem" atbildīgu smadzeņu centru. Tas gan nenozīmē, ka zvērs ir nepilnīgāks par cilvēku vai otrādi.

Izfantazēt var visu ko, arī vegānu bībeli. Tādu ezotēriski filozofiskā atklāsmē esot sacerējis kāds Pīters Singers. Ja var ticēt PETA vadoņu apgalvojumiem, viņa "Animal Liberation" (kas tulkojumā nozīmē cīņu pret dzīvnieku apmācību) mūsdienu pasaulē iedvesmojusi miljonus "citādi ticīgo", tai skaitā augsto mākslu sfērās. Esmu Rīgā redzējis vienu, lai arī droši vien ne vienīgo animācijas filmu par to, kā plēsēji un zālēdāji labsirdīga vectētiņa Noasa šķirstā draudzīgi mielojas ar kartupeļiem.

"Kvalitatīvajās dokumentālajās filmās" par dzīvniekiem, ar ko aizstāt cirku iesaka "dzīvnieku tiesību" speciālisti, tomēr parādās skarbāki skati. Dabas likumus cilvēcisko zvēru advokatūra nespēj atcelt. Turklāt liela daļa izslavēto filmu ar dzīvniekiem uzņemtas piedaloties zooloģisko dārzu un cirku audzēkņiem. Sākot ar Lēnijas Rīfenštālas aktieriem leduslāčiem lentē "SOS – leduskalns", turpinoties 20. gadsimta vidus padomju kinematogrāfa ražojumos "Bīstamās takas", "Tīģeru dresētāja" un "Svītraino reiss", kur piedalījies Rīgas zoodārzā dzimušais cirka tīģeris Puršs, līdz pat jaunākām, šķietamā "savvaļā" tapušām populārzinātniskām televīzijas programmām.

Zemeslode turpina griezties neatkarīgi no fanātiķiem, kas to gribētu noliegt. Dzīvnieku cirks visticamāk pastāvēs, kamēr pastāvēs cilvēce, būs pieprasījums un vitāla vajadzība pēc tā. Maldās tie, kuri domā, ka dzīvnieku priekšnesumi vajadzīgi tikai vecmodīgu stagnātu iepriecināšanai un bērnu maitāšanai. Dzīvnieku cirks kopš pagājušā gadsimta sākuma, zūdot cilvēka saiknei ar dabu, sašaurinoties sugu apdzīvotības teritorijām, kļuvis vēl nepieciešamāks.

Pasaules Dabas fonds ne velti atzinis, ka, piemēram, tīģeru populācijas saglabāšanā svarīgi noturēt pašreizējā līmenī vismaz nebrīvē esošo dzīvnieku skaitu. Tādu ir aptuveni 10 000 iepretim 3800 savvaļas īpatņu, kam šīs "savvaļas" tāpat ir par maz. Savukārt no aptuveni 40 000 atlikušajiem Āzijas ziloņiem puse mīt nebrīvē. To palaišana "brīvībā" kaut vai kādreizējā ziloņu paradīzē Sumatrā kļuvusi neiespējama izcirsto džungļu un to vietā sastādīto eļļas palmu dēļ . Nedaudz lielāko Āfrikas ziloņu populāciju katru gadu par saviem 27 000 izkauj ziloņkaula mednieki. Viņu dzīvestelpu vēl straujāk nekā pie mums deldē intensīvā lauksaimniecība un mežrūpniecība. Par laimi, Eiropā vēl ir dzīvnieku cirki, kas bez vecākiem palikušos, citādi izdzīvot nespējīgos zilonēnus nopērk un izaudzina. Līdzīgs bēdu stāsts attiecināms uz Amerikas jaguāriem, dzīvniekiem ne automobiļiem, un ne tikai. Šādu eksemplāru cenas ir fantastiskas. Tādēļ tikai pēdējie gaisagrābšļi un meļi var baumot, ka cirka dresētāji, tikdami pie jaguāra, tīģera vai ziloņa mazuļiem, tos spīdzinās un mēģinās ātrāk piebeigt.

Pasaules pirmā lieluma zoologa, rakstnieka, zoopsihologa, Frankfurtes zoodārza direktora un savvaļas dzīvnieku aizstāvja Bernharda Gržimeka pieredze stāsta ko citu. Viņš Otrā Pasaules kara laikā jauniņa vērmahta veterinārārsta statusā pabijis Rīgas zooloģiskajā dārzā, iespējams, arī Salamonska cirka ēkā, ar sajūsmu fotografējis pie mums dzimušos plēsējus. Vēlāk doktors Gržimeks izlūdzies Eiropā lielākā Sarzāni dzīvnieku cirka īpašnieces atļauju pamācīties pie dresētāja Hermaņa Haupta.

Tur jau tā lieta, ka pasaules labākie zooloģiskie dārzi pēdējo 100 gadu laikā ir saauguši dabiskā un vienotā pieredzes apmaiņas, saimnieciskā un izglītojošā kompleksā ar cirkiem. Zoodārzi kā "zvēru fabrikas" pelna ar dzīvniekiem, kas tajos sekmīgi vairojas un kļūst lieki, bet cirks dod iespēju tiem dzīvot. Cirks uztur un pilnīgo tūkstošgadīgo savvaļnieku apmācības tradīciju. Cirks turpina izzināt dzīvnieka pielāgošanās spējas, māku adaptēties, jo itin viss, ko dzīvnieks VAR izdarīt, ir dabisks. Bet vecie vai agresīvie zvēri no cirkiem bieži atkal pārvietojas uz zoodārziem. Bernhards Gržimeks grāmatā "Pērtiķa mīlestība" saprotami izskaidrojis arīdzan, kādēļ plēsīgo zvēru apmācītājiem jālieto pātaga, no kuras pieminējuma vien dzīvnieku tiesību sargi krīt ģībonī: "Cik lieliski ieroči tomēr ir nūja un pātaga pret tādu "līdz zobiem"apbruņotu tīģeri! Ne jau tāpēc, ka es ar tām nodarītu dzīvniekam sāpes – es taču viņam gandrīz nemaz nepieskaros -, bet galvenais pātagas noslēpums ir tas, ka šis ierocis nejūt sāpes... Tas arī pārsteidz tīģeri visvairāk, jo dzīvnieks, kas pats nekad neizmanto ieročus, nūju un pātagu uzskata par pagarinātām cilvēka rokām."

Ko no tā spēj ielāgot histēriski suņu bučotāji, " lāču mammas", kulturālie snobi un pārējie cirka pātagotāji? Gan jau to, ka ikviens labs dzīvnieku dresētājs ir pārāks par viņiem zināšanās, prasmēs, dzīvnieku mīlestībā un aizsardzībā. Tādēļ aizliedzams. Paliek tikai jautājums, kādēļ dzīvnieku cirka izraidīšanu nerimst atbalstīt valdība un Saeima?

Galu galā, Merķeļa ielas nama liktenis par labu šoviem jau izšķirts ar mērķtiecīgu konkursu uz direktora vietu. Tie kas nevēlēsies cilvēcisko cirku skatīties, brauks uz ārzemēm, un šis sīkumiņš atkal gulsies uz Saeimas sirdsapziņas par Latvijas pamešanas veicināšanu. Bet kāpēc vēl? Te jāaicina talkā laika ziņu pieteicējs. Viņš jau nu zinās, ka rītdienas laika prognoze neatceļamu dabas likumu dēļ var izrādīties aplama, taču kur plūdīs skatītāju masas, ja līdztekus glaunam šovam glauni izremontētā Rīgas cirka ēkā kaut kur Ķengaragā uzsliesies kaut visprastākā klasiskā cirka telts, iespējams paredzēt tūlīt. Arī es dotos uz Ķengaragu.