Vidējais mūža ilgums nemitīgi pieaug – tas ir fakts. Šobrīd strādājošajiem ir jārēķinās, ka brīdis, kad šūposimies šūpuļkrēslā un skaitīsim mazbērnus – attālinās. Lai tiktu pelnītajā pensijā, mums būs jāstrādā ilgāk. Krietni ilgāk. Ja šobrīd pensionēšanās vecums ir 63 gadi, tad šī brīža trīsdesmitgadnieki pensijā varētu tikt vien ap 70 gadiem.
Eiropas Savienības iedzīvotāju novecošana rada milzīgu izaicinājumu dalībvalstu valdībām, kam jānodrošina iedzīvotājiem atbilstoši pensiju ienākumi. Paredzams, ka relatīvais cilvēku skaits vecuma grupā 65 gadi un vairāk, salīdzinot ar 15 līdz 64 gadu vecuma grupu, divkāršosies laikposmā no 2013. līdz 2060. gadam (dati – Insurance Europe). Lai gan šobrīd Eiropā uz četriem cilvēkiem darbaspējīgā vecumā ir viens pensionārs, nākotnē šis slogs būs jānes vien diviem darbspējīgiem cilvēkiem. Tā rezultātā daudzas Eiropas valstis jau ir sākušas reformēt savas pensiju sistēmas, taču ar to nebūs gana. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) vērš uzmanību uz to, ka iedzīvotājiem personīgi nepieciešams uzņemties atbildību un veicināt ilgāku atrašanos darba tirgū, ja vēlamies apmierinošus ienākumus pensijas vecumā. Uzkrāšanas veicināšanai apdrošināšanas industrija šobrīd piedāvā vairākus nozīmīgus pakalpojumus.
Šobrīd vēl – uzkrāt izdevīgi
Tuvāko gadu laikā nodarbināto skaits Latvijā varētu saglabāties tuvu 900 tūkstošiem. Uz šiem strādājošiem mūsu valstī ir 457 284 cilvēku virs darbspējīgā vecuma (23,2%, CSP dati - 2016). Savulaik pensionārs aizgāja pensijā un nodzīvoja vēl piecus, desmit gadus, tagad pensionārs nodzīvo vēl divdesmit gadus. Jautājums – ko mēs paši un valsts var darīt, lai nepiedzīvotu strauju dzīves kvalitātes kritumu brīdī, kad beigsim darba dzīvi un dosimies atpūtā?
Jaunībā doma par naudas krāšanu vai investēšanu ilgtermiņa projektos var raisīt alerģiju, tiesa jāatzīst – tā ir īstermiņa domāšana. Skaudrā patiesība ir tāda, ka cilvēkam pašam ir jāuzkrāj un jādomā par savām vecumdienām – tā var būt dzīvības apdrošināšana, uzkrājošā pensijas apdrošināšana vai 3. pensiju līmenis.
Arī valstij par to būtu jādomā un jāveicina tas, lai šī ilgtermiņa uzkrāšana notiktu. Šinī mirklī mūsu valsts to veicina, ļaujot dzīvības apdrošināšanas ņēmējiem atgūt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu 23% apmērā. Šobrīd publiskajā telpā parādījusies informācija, ka ilgtermiņa uzkrāšanu veicinošās nodokļu atlaides varētu tikt pārskatītas. Vēlētos uzsvērt, ka šo atlaižu likvidēšana varētu likvidēt arī iedzīvotāju motivāciju veidot uzkrājumus, kas no valsts puses būtu ļoti tuvredzīga politika.
Tie, kas jau šobrīd uzkrāj, ir ieguvēji. Vecāki uzkrāj bērna nākotnei, bērns, kad ir pieaudzis, turpina šo tradīciju, krājot saviem bērniem, savai pensijai, pie reizes iegūstot dzīvības apdrošināšanu. Latvijā šāda ilgtermiņa domāšana vēl ir salīdzinošs jaunums un tam ir daži pamatīgi iemesli – jauna ekonomika, valūtu maiņas, devalvācijas. Tāpēc Eiropā dzīvības apdrošināšana sastāda 50-70% no kopējā tirgus, pie mums tikai 23-25% no kopējā tirgus. Pie mums cilvēki steidz vispirms apdrošināt mantu un tikai tad – dzīvību.
Dzīvo šodienai! Tiešām?
Mediju vide un reklāmas aicina - dzīvo šo dienu kā pēdējo! Neatliec, baudi tagad! Tomēr iedzīvotajiem būtu jau tagad jāveido uzkrājumi, ja nevēlamies, lai ienākumi pensijas gados samazinās divas trīs reizes. Svarīgi izvēlēties, kam cilvēks tic, un investēt! Pirkt zemi, mežu, nekustamo īpašumu, retro automobili – jebko tādu, kam vērtība nevis kritīsies, bet pieaugs.
Uzkrājošā dzīvības apdrošināšana piedāvā virkni priekšrocību, ja salīdzina ar iespēju krāt naudu zeķē vai bankā. Tās ir iespējas iegūt nodokļu atlaides un papildus iegūt dzīvības apdrošināšanu. Šobrīd nozarē redzams, ka dzīvības apdrošināšanas apjoms joprojām ir samērā neliels, tomēr līgumu skaits pieaug, kas ir pozitīvi. Tātad – cilvēki uzkrāj, pateicoties nodokļu atlaidēm, kuras valsts šobrīd piedāvā.
Domājot par nākotnes ieņēmumiem un darbspēju saglabāšanu, no valsts puses šobrīd ir atbalsts arī veselības un izglītības jomā nodokļu atvieglojumu veidā. Arī šajā nozarē nodokļu atvieglojumiem ir liela ietekme. Tos ierobežojot vai atceļot, ievērojami pasliktināsies veselības aprūpes sistēma kopumā, liela daļa naudas aizies ēnu ekonomikā.
Negadījumi notiek, diemžēl neviens nav mūžīgs, un arī darbspējīgā vecumā cilvēki mirst. Šiem cilvēkiem ir regulāri ienākumi un pēc viņiem paliek regulāri maksājumi. Kas tos segs? Mediju telpā un sociālajos tīklos ik pa laikam var dzirdēt skumjos stāstus – ziedojiet šai ģimenei, kas palikusi bez apgādnieka, ziedojiet šeit un tur! Elementāra dzīvības apdrošināšana, pat bez uzkrājuma, būtu līdzējusi segt šos izdevumus!
Par to, ka aug izpratne par iespējām uzlabot dzīvi pēc aiziešanas pensijā, liecina arī pakalpojuma "Mūža pensija" popularitāte (apdrošināto skaits +212 % pērn pret 2015). Tas piedāvā iespēju, piesakot vecuma pensiju, pašam izvēlēties naudas izmaksu plānu un termiņu no sociālajām iemaksām pensiju 2.līmenī uzkrātās naudas, kā arī paredz iespēju atstāt uzkrāto summu kādam mantojumā.
Šinī brīdī valsts kopumā veicina līdzekļu uzkrāšanu un ilgtermiņa domāšanu. Tomēr ir laiks skaļi izteikt brīdinājumu – ja uzkrāšanu veicinošie instrumenti tiks likvidēti vai būtiski ierobežoti, dzīvības apdrošināšanas rādītāji Latvijā strauji samazināsies, un tas nav nedz iedzīvotāju, nedz pašas valsts interesēs. Jāsāk domāt tagad – vai, aizejot pensijā, es vēlos saņemt 70% no tagadējiem ienākumiem vai varbūt tikai 30%?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!