Nedēļas nogalē dažos sociālajos medijos notika mērena plūkšanās par tā dēvēto lienošo divvalodību. Bija cilvēki, kuri teica, ka nevajag pārspīlēt situāciju un bija cilvēki, tai skaitā šī raksta autors, kuri teica, ka divvalodības atbalstīšana būtībā ir Krievijas propagandas troļļu cienīga rīcība. Daudzi jauki cilvēki man aizrādīja, ka ne visi, kuri izmanto troļļu argumentus, ir troļļi. Interesanti, ka daļa no šiem jaukajiem cilvēkiem vēl pirms kāda laika aicināja ignorēt likumu un atstāt darbā kādas augstskolas rektoru, kuram bija nepietiekamas valsts valodas zināšanas.
Šoreiz strīda sākums bija simboliskais fakts, ka portāls "latvija.lv" ir tulkots arī krievu un angļu valodā. Tas pats attiecas arī uz Valsts prezidenta kancelejas un citu valsts iestāžu interneta mājaslapām. Par angļu valodu ir saprotams – tā ir vispārpieņemtā starpvalstu saziņas valoda Eiropas Savienībā. Bet kāpēc krievu valodā? Tā taču ir saziņas valoda Eirāzijas Savienībā. Vai šie jaukie ļaudis to patiešām nav pamanījuši? Bet viņiem argumenti ir savi argumenti. Tāpēc man tika laipni paskaidrots - "Tas ir labi, ka valsts pakalpojumus var saņemt nodokļu maksātājam ērtā veidā." Gandrīz nekavējoties viņus atbalstīt steidza vietējais krievu portāls "vesti.lv". (1)
Ar šo argumentu esmu bieži saskāries diskusijās ar Krievijas propagandas labi apmācītiem manipulatoriem. Pirmajā mirklī tas šķiet ļoti pamatots un saprotams arguments. Tomēr visbiežāk ar to tiek maskēta vēlme palielināt krievu valodas telpu Latvijā. Kas vienmēr ir bijis acīmredzams Krievijas ārpolitikas stratēģiskais mērķis.
Lai arī Latvijas vēlētāji tautas nobalsošanā 2012. gadā atkārtoti nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, krievu valoda publiskajā saziņā ir plaši izplatīta. Atklāti un ne tik atklāti divvalodības atbalstītāji soli pa solim, izmantojot visus iespējamos argumentus, ir panākuši, ka tā izplešas gandrīz nekontrolēti. Šobrīd neesam tālu no situācijas, kad ar atbildīgo politiķu klusēšanu un bezdarbību valodas referenduma rezultāts būs gandrīz sabotēts. Varbūt līdz pilnīgai divvalodībai mazliet pietrūkst, bet dziļākajā būtībā vēlētāju griba ir piesmieta.
Īpaši strauji tas notika 2014. gadā pēc Putina iebrukuma Ukrainā, kad sarosījās virkne divvalodības aizstāvju, kuri izmantoja situāciju skaidrojot "jārunā ar mūsējiem krievvalodīgajiem viņu valodā" un mēģināja panākt krievu valodai īpašas priekšrocības sabiedriskajos medijos. Zīmīgi, ka netika jautāts, kāpēc 26 gadus (!) pēc neatkarības atjaunošanas joprojām tik daudzi nespēj pienācīgi saprast valsts valodu. Šie argumenti tika aktīvi izplatīti arī dažādās starptautiskajās, diplomātiskajās organizācijās ar mērķi, lai tās pievienojas lienošajai divvalodībai. Tā ir efektīva stratēģija, jo argumenti ir noformulēti pirmajā mirklī tik cilvēcīgi saprotami, ka grūti pretoties. Īpaši, ja šie diplomāti nav īpaši iedziļinājušies mūsu reģiona vēsturē.
Un te mēs atgriežamie pie valodas referenduma dziļākās būtības. Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanas likumā pamata mērķis nav kaut kādā veidā izcelt, paziņot, ka tā ir vērtīgāka, labāka nekā citas valodas. Katra valoda ir vienādi cienījama. Tā arī nav vēršanās pret citu valodu pārstāvjiem, tai skaitā krieviem, mēģinot viņiem atņemt iespēju turpināt runāt, kopt savu dzimto valodu.
Latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir noteikts tādēļ, lai mēs beidzot vienotos, kāda ir pamata saziņas valoda sabiedrībā, kas ir tas kopīgais vienojošais visiem Latvijā dzīvojošajiem. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur kopt un saudzēt latviešu valodu. Tas var būt kopīgs, patiešām unikāls mērķis, kuram būtu vērts vienoties. Katrai sabiedrībai ir jābūt vienai valodai, kurā vienam otru pilnvērtīgi sadzirdēt, saprast, uzrunāt.
Latvijā šo statusu vajadzēja noteikt vēl kāda īpaša iemesla dēļ. Padomju okupācijas gados "de facto" bija divvalodība, kur krievu valodai bija dominējoša loma. Toreiz Latvijā bez latviešu valodas zināšanām varēja pilnībā iztikt. Un tādēļ daudzi cittautieši to vienkārši neiemācījās. Pieņemu, ka visbiežāk tas nebija kaut kāda īpaša naida vai nepatikas dēļ. Vienkārši nevajadzēja un viss. Skolā, darbā, TV, radio – visur apkārt gandrīz tikai krievu valoda. Teju 80% cittautiešu nezināja latviešu valodu. Sekas bija traģiskas – milzīga sašķeltība. Tā bija arī augsne plaši izplatītai nepatikai un nereti arī naidam. Sekas sāpīgi jūtam vēl šodien. Tas ir arī milzīgs drošības apdraudējums.
Labāka situācija toreiz bija atsevišķos reģionos Kurzemē un Vidzemē. Tur cittautieši bija ieceļojuši mazāk, dzīvoja pietiekami latviskā vidē. Krievu valoda sadzīvē nebija tik izplatīta un šie cilvēki ar laiku labi iemācījās latviešu valodu. Tas nenozīmēja, ka viņi aizmirsa savu dzimto, ģimenes valodu, vienkārši vienādi labi spēja sazināties abās valodās. Latviešu sabiedrībā, ar ļoti retiem izņēmumiem, latviešu valodas zināšanas ir pilnīgi pietiekams pamats, lai cilvēks tiktu pieņemts kā savējais. Padomju laikos tas tika uztverts ar pozitīvu izbrīnu – "re, šis cilvēks ir viens no retajiem, kurš patiešām ciena Latviju".
Te mēs arī nonākam pie atbildes, kāpēc pirmie mūsdienu lienošās divvalodības upuri ir tieši Latvijā dzīvojošie krievi. Ir pamats uzskatīt, ka tas ir iemesls nedabiski straujam krievu skaita samazinājumam Latvijā, krievu bērnu nākotnes apzagšanai. Iepriekš pieminētie labie ļaudis, kuri aicina neuztraukties par lienošās divvalodības izplatību, lielāko ļaunumu nodara tieši vietējiem krievvalodīgajiem. Vienīgais ieguvējs no faktiskās divvalodības ir tikai un vienīgi Krievija, kurai ir izdevīga sašķelta Latvija un saglabāta ietekme hibrīdkara apstākļos. Skumji, ka viņiem piespēlē arī starptautiskās organizācijas, diplomāti, tai skaitā no sabiedroto valstīm.
Krievu valodas pieejamība visur – sākot ar privātuzņēmumiem, izglītības sistēmu, medijiem, pašvaldību un valsts iestādēm, vēstniecībām, līdz pat VID, Valsts prezidenta kancelejai un portālam "latvija.lv" – faktiski atgriež mūs tajos pašos padomju okupācijas laika apstākļos. Krievu valodas telpa Latvijā atkal ir pašpietiekama un krievvalodīgajiem latviešu valodu labi apgūt īsti nav nepieciešams. Tas noved arī pie traģiska fakta – kādā aptaujā noskaidrojās, ka 23% mazākumtautību jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem latviešu valodu nezina pietiekami labi. Domāju, ka tas ir politkorekti noformēts apzīmējums – zina vien dažas dežūrfrāzes. Teju ceturtā daļa šo jauniešu faktiski nekad nevarēs pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, kultūras un politiskajos procesos.
Protams, ka daļā no viņiem tas provocēs aizvainojumu un pat naidu pret Latviju kā valsti un "tiem latviešiem." Viņi būs vairāk pakļauti visiem iespējamiem sociālajiem un emocionālajiem riskiem, sākot ar grūtībām darbā, depresiju, vēlmi doties ekonomiskajā emigrācijā utt. Pavisam noteikti, ka tieši šī nespēja pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā līdzīgi ietekmēja arī viņu vecākus, vecvecākus.
Atkārtošos, nedomāju, ka visi viņi tīšām nemācījās latviešu valodu. Iemesls bija vienkāršs – krievu valodas telpa ir pietiekami plaša, sadzīvē vajadzība pēc latviešu valodas minimāla un nav īstas motivācijas pienācīgi iemācīties latviešu valodu. Tomēr vienā brīdī viņi neizbēgami atsitas pret tā dēvētājiem "stikla griestiem." Tā tas ir faktiski ikvienā Eiropas valstī. Var iztikt bez vietējās valodas zināšanām, bet, ilgstoši dzīvojot, īstu cieņu neiemantosi un pilnvērtīgi sabiedrībā nevarēs iekļauties. Būs jādzīvo tādā kā noslēgta etniskā geto sabiedrībā.
Viss šis apstākļu kopums, kas sākās tieši ar valodas nezināšanu, iespējams, ietekmējis vietējos krievus smagāk nekā varēja iedomāties. Nesen Latvijas sabiedriskais medijs bija noskaidrojis, ka Latvijā vislielākās demogrāfiskās problēmas ir tieši krieviem. LTV ziņās tika stāstīts, ka latvietēm biežāk ir otrais un trešais bērns, krievietēm – ne tik bieži. Lielāks ir pirmo un otro bērnu īpatsvars. Mazāk bērnu krievvalodīgajiem ir arī vecuma struktūras dēļ. Te dominē vecākas paaudzes cilvēki, kuriem bērni vairs nav gaidāmi. (2) Tas viss nozīmē, ka krievu sabiedrība Latvijā noveco un izmirst straujāk nekā latvieši.
Statistika to apliecina. Pēc CSP datiem, latviešu skaits ir samazinājies no 1 286 13 cilvēkiem 2011. gadā līdz 1 216 443 pagājušajā, 2016. gadā. Tātad latviešu skaits nieka piecos gados samazinājies par 68 703 cilvēkiem. Krievu – no 557 119 cilvēkiem 2011. gadā līdz 504 370 pērn. Tātad 52 749 cilvēki. Procentuālā izteiksmē kritums ir krietni straujāks nekā latviešiem. (3)
Tas, protams, rada jautājumus, kāpēc Latvijas krievu vidū demogrāfiskās problēmas ir vēl smagākas nekā latviešiem? Viens no iemesliem varētu būt iepriekšminētie "stikla griesti." Plaši pieejamā krievu valoda, faktiskā divvalodība neveicina pilnvērtīgu latviešu valodas apguvi, kas vēlāk sāpīgi ietekmē spēju pilnvērtīgi iesaistīties sabiedriskajos, politiskajos, ekonomiskajos procesos. Tas noteikti veicina neapmierinātību, aizvainojumu, nedrošību un zināmu sociālo depresiju. Tas neizbēgami izraisa nedrošības sajūtu, kas nereti ir iemesls, kādēļ cilvēki baidās veidot lielākas ģimenes.
Var droši pieņemt, ka "labie ļaudis", kuri dažādu iemeslu dēļ veicina faktisko divvalodību, rada apstākļus, kad lielā mērā atgriežamies padomju okupācijas dziļās sašķeltības apstākļos. Protams, ka daļa no krievu valodas aizstāvjiem nav troļļi, viņi gluži dabiski uztraucas par savas dzimtās, ģimenes valodas situāciju, baidās no asimilācijas. Viņi bieži jauc divus dažādus procesus – integrāciju, iekļaušanos ar asimilāciju. Tomēr šīs bažas, tīši vai netīši, ir pārspīlētas – Latvijā krievu valodai nav apdraudējumu, jo Krievija ir pārāk tuvu, tās valodas telpa ir ļoti liela un Latvijā dzīvojošajiem krieviem tā vienmēr būs pieejama. Daudz lielāks asimilācijas risks ir tām krievu un arī latviešu ģimenēm, kuras dosies ekonomiskajā emigrācijā uz kādu citu Eiropas valsti.
Tikmēr Latvijas sabiedriskā medija angļu redakcija publicējusi jaunākos demogrāfijas datus. Tie nav iepriecinoši – 2017. gada pirmajos trīs mēnešos atkal iezīmējies kopējs kritums, proti, jaundzimušo skaits atkal ir mazāks nekā 2016. gada pirmajos trīs mēnešos. (4) Nācijas izmiršana turpinās. Mierināt sevi, ka viena tauta izmirst mazliet lēnāk nekā otra ir, teiksim tā, ļoti aprobežota domāšana. Mums jādomā, ka būt vienotiem un kopīgi risināt problēmas, bet pirmais solis ir atrast kopēju valodu. Arī burtiskā nozīmē. Lienošā divvalodība ir ceļš pretējā virzienā, uz to pašu briesmīgo padomju okupācijas sašķeltības un naida bedri.
Lienošās divvalodības veicinātājiem derētu padomāt par tās postošo ietekmi. Krievu valodas telpas pašpietiekamība sabotē pilnvērtīgu latviešu valodas apguvi. Tas ir "lāča pakalpojums" tieši krievu jauniešiem. Tā tiek mākslīgi ierobežotas viņu nākotnes iespējas dzimtajā valstī. Vienīgie ieguvēji ir Kremļa saimnieks un viņa troļļu armija.
Avoti:
1. Vesti.lv - Караул! У портала Latvija.lv есть версия на русском! http://vesti.lv/news/karaul-u-portala-latvija-lv-esty-versiya-na-russkom
2. LSM: Krievvalodīgajiem mazāk bērnu gan Latvijā, gan Igaunijā
http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/krievvalodigajiem-mazak-bernu-gan-latvija-gan-igaunija.a222315/
3. Wikipedia. Demographics of Latvia. Informācija par tautībām balstīta Latvijas Statistikas biroja datos, drošticama https://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_Latvia
4. LSM ENG: Birth rate drops, demographic crisis deepens http://www.lsm.lv/en/article/societ/society/birth-rate-drops-demographic-crisis-deepens.a233596/
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!