Līga Rasnača, Baiba Bela: Kurus aizstāv nodokļu reforma?  (72)

Nupat NRA Viedokļu slejā ģeogrāfijas zinātņu doktors Juris Paiders ir izteicies, ka šī reforma ir nevienlīdzības veicināšanas reforma, savukārt LTV1 raidījumā 1:1 ekonomikas zinātņu doktors Vjačeslavs Dombrovskis norādīja, ka nevienlīdzības mazināšana neesot primārais mērķis un varēja saprast, ka viņš uzskata, ka iedzīvotāju ienākumi uzlabosies paši no sevis, ja labāk sekmēsies uzņēmumiem. Kā socioloģes, kuras pēta nevienlīdzību un tās mazināšanas iespējas, kā arī dažādu valstu labklājības modeļus un nevienlīdzības mazināšanas instrumentus, vēlamies īsi komentēt iecerētās nodokļu politikas kritisko lomu sociālā taisnīguma nodrošināšanā. Samērīga nodokļu politika ne tikai uzlabo valsts konkurētspēju un sekmē nodokļu ieņēmumus, bet arī uzlabo iedzīvotāju dzīves kvalitāti un stiprina sajūtu, ka valsts ir taisnīga.

Nodokļu politikas stratēģijas otrais mērķis ir nevienlīdzības mazināšana. Tā tas tiek deklarēts un tas labi saskan ar Latvijas Nacionālajā attīstības plānā un Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā izvirzītiem mērķiem. Jau gadiem ilgi Latvijā ir viens no visaugstākajiem ienākumu nevienlīdzības rādītājiem Eiropas Savienībā (ES) un starptautiski tas neizskatās pārāk glīti – valdībai uz to norāda gan Pasaules Banka, gan OECD vadība, gan ES eksperti. Latvijas iedzīvotāji gan šķietami ar to ir samierinājušies un skaļi neprotestē, daži tūkstoši katru gadu vienkārši aizbrauc. Jautājums ir par to, vai nodokļu reformas deklarētie un visnotaļ pareizie mērķi ir sasniedzami ar iecerētajiem paņēmieniem? Te gribas piekrist Paideram, ka lielākie ieguvēji no šādas reformas būs tieši lielo algu saņēmēji.

Tuvāk pievērsīsimies tikai vienam jautājumam – solidaritātes nodokļa atcelšanas iecerei un tam, ko šāds solis liecina par valdības patiesajām vērtībām. Vairums attīstītu valstu nodrošina minimālu un pienācīgu dzīves līmeni visiem, bet par ļoti augstu dzīves standartu tomēr jārūpējas katram pašam, izmantojot privātus fondus. Tā kā Latvija laikam tomēr ir ļoti bagāta, tā ilgstoši ir atļāvusies maksāt milzu sociālos pabalstus/pensijas arī ļoti labi situētiem cilvēkiem. Tomēr 2015. gadā valdība pieņēma Solidaritātes nodokļa likumu, kas noteica, ka lielo (virs ~4000 eur) algu saņēmējiem jāiemaksā valsts budžetā tā summa, kas pārsniedz sociālo iemaksu griestus. Kopumā tas nozīmē nedot nodokļu atlaides lielo algu saņēmējiem, nodrošinot proporcionāli vienādu nodokļu slogu turīgajiem un pārējai sabiedrības daļai. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, lielās algas saņem gandrīz 5000 personas. Solidaritātes nodoklī gadā iekasētie miljoni (20 -29 miljoni eur) ir summa, par kuru var paveikt pietiekoši daudz. Piemēram, gandrīz 6000 pensionāru vienu gadu varētu saņemt pensiju 400 eur mēnesī vai arī ar šo summu var segt būtisku daļu no veselības aprūpei nepieciešamajiem papildus 80-89 miljoniem.

Tagad paredzētā nodokļu reforma ļaus nemaksāt solidaritātes nodokli, un pārmaksātā sociālo iemaksu summa atgriezīsies lielo algu saņēmēju kabatās, tādējādi veidojot regresīvu nodokļu sistēmu. Arī Pasaules Bankas ierosinājumu lielo algu saņēmējiem IIN (iedzīvotāju ienākumu nodokli) paaugstināt uz 33% (kas vismaz daļēji kompensētu regresivitāti sociālajās iemaksās) Finanšu ministrija ir noraidījusi. Tas nekas, ka veselības aprūpei naudas trūkst un to gatavojas ņemt pat no pensiju izmaksai paredzētajiem līdzekļiem, tas nekas, ka izlikšana no vienīgā mājokļa turpinās un Rīgas patversmēs iemītnieku skaits pieaug. Latvijas sabiedrība gatavojas vispirms parūpēties par bagātajiem. Kāpēc?

Jebkura lēmuma pamatā ir noteiktas vērtības un attieksmes. Kādas vērtības pauž valdība un tās konsultantu nevēlēšanās būtiski mazināt mazo algu saņēmēju nodokļu slogu un vēlēšanās to samazināt lielo algu saņēmējiem?

LTV1 raidījumā 1:1 žurnālists Gundars Rēders uzdeva jautājumu ekonomistam Dombrovskim par to, vai nav tikusi apsvērta iespēja mazo algu saņēmējus pilnībā atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, lai efektīvāk mazinātu ienākumu nevienlīdzību. Uz to ekonomists atbildēja ar diskursīvu pārvirzi, ka tikai komunisms efektīvi mazina nevienlīdzību. Varam tikai brīnīties, ka šāda līmeņa speciālists izliekas nezinām, ka Lielbritānija, kas noteikti nav komunistiska valsts, tomēr tieši šādu soli ir veikusi. Komunisma rēga piesaukšana, novirzot uzmanību no jautājuma būtības, liecina par radikālu neoliberālu domāšanu, kurā pieņem, ka ekonomikas izaugsmes rezultātā visas sociālās problēmas atrisināsies pašas no sevis, nabagie paši ir vainīgi un bagātajiem pienākas tas, ko viņi nopelna. Varam tomēr uzdot jautājumu, vai "air Baltic", "Lattelecom" un citu lielo uzņēmumu vadītāju atalgojums "nejauši" pārsniedz līdzīga līmeņa kompāniju vadītāju atalgojumu Eiropas Savienības valstu kontekstā? Un vai "nejauši" māsiņām, policistiem, bērnudārzu audzinātājām, skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem un daudziem citiem atalgojums ir ievērojami zem vidējā, ko saņem līdzīgas kvalifikācijas speciālisti Eiropas Savienībā? Vai tas ir nejauši, ka Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ilgstoši ir iebilduši pret solidaritātes nodokli, to biedri ir apstrīdējuši šī nodokļa atbilstību Satversmes Tiesā, un tagad šo nodokli ir plānots atcelt, vietā neveidojot NEKĀDU CITU regresivitāti kompensējošu nodokļu mehānismu un tādējādi radot sevišķas privilēģijas dažiem tūkstošiem lielo algu saņēmēju? Vai nejauši klusē Brīvo arodbiedrību savienības līderi?

Šķiet, ka Latvijā komunisma rēgs tiek izmantots vietā un nevietā. Atmiņas par dzīvi totalitārisma sistēmā aizēno izpratni par labklājības valsts ideju, cilvēku pamattiesībām un patiesu solidaritāti. Tiesības uz sociālo drošību, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi nav komunisma rēga izgudrotas, tās veido cilvēku pamattiesības. Solidaritāte ir viens no principiem, kurā tie cilvēki, kuri ir labākā situācijā, palīdz tiem, kuri ir nokļuvuši grūtībās vai kuru situācija ir slikta. Sociālā labklājība var tikt nodrošināta tikai ar savstarpējā atbalsta, kopējas atbildības palīdzību. Ja to varētu nodrošināt individuāli, tad nebūtu vajadzīga valsts līdzdalība, pietiktu ar privāto apdrošināšanu, ko Latvijas turīgākie cilvēki var izmantot arī šobrīd. Nesāksim ekskursu kapitālisma kritikā, kur šī sistēma ir raksturota kā netaisnīga ne tikai no komunistu puses. Arī Pasaules Banka un OECD, kas nav nekādas komunistu un nabagu aizstāves, iestājas par nevienlīdzības mazināšanu. Zems ienākumu līmenis ir saistīts ar vājāku izglītību, veselības pakalpojumu nepieejamību, zemākām datorprasmēm, interneta resursu nepieejamību, kopumā veidojot tādu situāciju, kas cilvēku notver kā slazdā. Resursu nepietiekamība vienā jomā ievērojami pastiprina resursu nepietiekamību arī citās, tā veidojot lejupejošu spirāli. Tātad zemāki ienākumi saistīti ar sociālo nevienlīdzību citās jomās, veicinot plaisu sabiedrībā (un ne velti radies teiciens, ka bagātais nabago nesapratīs).

Rezultātā daļa sabiedrības ir tiešā nozīmē atstumta no līdzdalības izaugsmes veicināšanā un reāli neko daudz neiegūs no ekonomikas izaugsmes. Gan starptautiski pētījumi, gan "trekno gadu" pieredze rāda, ka no ekonomikas izaugsmes visvairāk iegūst sabiedrības turīgākā daļa. Sociālās nevienlīdzības ierobežošana iespējama tikai ar valdības rūpēm un sabiedrības atbalstu. Tikai tad, kad lielākā daļa Latvija sabiedrības jutīsies novērtēta atalgojuma ziņā un neatstumta vecuma vai invaliditātes dēļ, mazināsies emigrācija un uzplauks tautsaimniecība. Neticam, ka tikai saujiņa turīgo var nodrošināt valsts augšupeju.

Nupat pieņemtais Eiropas sociālo tiesību pīlārs arī uzsver solidaritāti – ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā vērojams solidaritātes trūkums, tāpēc ietver solidaritātes stiprināšanas nepieciešamību. Solidaritāte ir viens no sociālā pīlāra atslēgas principiem. Piemēram, tas ietver principu, ka strādājošiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, un visiem ir tiesības uz cienīgu dzīves standartu un adekvātu sociālo aizsardzību. Tikai taisnīga nodokļu sistēma var veicināt sociālo tiesību nodrošinājumu. Mēs ceram, ka valdība izrādīs patiesas rūpes, nevis tikai deklarētas, par iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības samazināšanu un ņems vērā arī tā klusējošā vairākuma intereses, kurus nepārstāv valdībai pietuvināti lobiji.