Otto Ozols: Pēdējais Latvijas krievs piedzims 2067. gadā  (165)

Tomēr faktos balstīta patiesā aina ir paradoksāli pretēja – ušakoviešu neganti nicinātā "labējā" koalīcija ir centusies bremzēt nācijas izmiršanas procesus, mērķtiecīgi palielinot atbalstu visām, tai skaitā krievu ģimenēm. Savukārt "Saskaņas" kontrolētā Rīgas dome ir bijusi salīdzinoši ļoti kūtra. Valdošās partijas, pat balansējot uz koalīcijas sabrukšanas robežas, ir palielinājušas atbalstu jaunajām ģimenēm gadu no gada. "Saskaņas" kontrolētājā Rīgā par bērniem nopietni domāts tikai priekšvēlēšanu laikā.

Tomēr – vai tas nav pārāk dramatizēts pārspīlējums, ka pēdējais Latvijas krievs varētu piedzimt ap 2067. gadu? Nē! Par to liecina nežēlīgas statistikas tendences. Latvijas krievu skaits ik pēc pieciem gadiem samazinās par vairāk nekā 50 tūkstošiem. 2000. gadā Latvijā dzīvoja 703 243 krievu. 2011. gadā viņu skaits bija sarucis līdz 557 119. Tātad samazinājums 11 gadu laikā – 146 124 cilvēki. Jaunākā statistika liecina, ka izmiršana turpinās gandrīz tikpat strauji. 2016. gadā Latvijas krievu skaits bija samazinājies jau līdz 504 370 cilvēkiem no iepriekšminētajiem 557 119 krieviem 2011. gadā. Tātad piecu gadu laikā samazinājums vēl par 52 749!

Zinot, ka krievu ģimenēs vidējais bērnu skaits ir krietni zem aizvietošanas līmeņa – mazāk par diviem bērniem ģimenē, zinot, ka tā dēvētā vecuma struktūra ir vēl kritiskāka nekā latviešiem, maz cerību, ka šis process varētu apstāties. Tas nozīmē, ka nākamo desmit gadu laikā krievu skaits varētu samazināties vēl par apmēram 100 000 cilvēku. Bet pēc 50 gadiem .... pieci reizinot ar 100 000 krievu katrus 10 gadus, mēs nonākam pie skaitļa 500 000. Tas ir apmēram tikpat daudz, cik vispār šodien Latvijā ir krievu. Šī bēdīgā diena varētu pienākt pēc 50 gadiem – 2067. gadā.

Protams, visi zina slaveno teicienu par statistiku. Proti, pat visprecīzākā statistika var mazliet maldināt. Jaunākās tendences liecina, ka aizvien vairāk jauktās ģimenes izmanto iespēju reģistra ailē "tautība" savam bērnam ierakstīt "latvietis". Jau 2011. gadā tautas skaitīšanās rezultāti liecināja, ka 7% latviešu ģimenē lietotā valoda ir krievu. Tātad ir runa par apmēram 90 000 Latvijas iedzīvotāju. Vēl ir daļa cilvēku, kuri izmanto iespēju nereģistrēt tautību. Tiek lēsts, ka tādu varētu būt aptuveni 20 000.

Krievu valodu kā ģimenes valodu norāda arī citu tautību cilvēki. 2011. gadā tādi bija 54 355 baltkrievi, 35 000 ukraiņu un 31 000 poļu. Tomēr arī šo tautību cilvēku skaits samazinās. Tātad, ja saskaitām kopā visus krievu valodā runājošos, tad 2011. gadā Latvijā viņu bija nepilni 700 000. Šobrīd jau par apmēram 60 000 mazāk. Bet tas nozīmē tikai to, ka pēdējie krievu valodā runājošie Latvijā būs tikai apmēram 10, 15 gadus ilgāk par vienkāršoti aprēķināto 2067. gadu. Tendences ir tādas, kādas tās ir.

Kas tikmēr noticis krievvalodīgu aizstāvja Nila Ušakova vadītajā Rīgā? Par atbalstu ģimenēm ar bērniem viņš tradicionāli atceras vien pirms vēlēšanām. Braukšanas brīvbiļetes sabiedriskajā transportā Ušakova vadītā Rīgas dome sarūpēja tikai no 2012. gada 1. septembra. Tas ir nepilnu gadu pirms pašvaldību vēlēšanām – 2013. gada jūnijā. Vairāk nekā trīs gadus no sava pirmā termiņa saskaņieši vilcinājās un par "labdariem" kļuva tikai priekšvēlēšanu laikā.

Šī pati ciniskā stratēģija atkārtojas arī pirms šā gada vēlēšanām. Kad tika nolemts par skolēnu ēdināšanu Rīgas skolās līdz 9. klasei? Pareizi –

tikai 2016. gada 1. septembrī. Kā vienmēr tikai īsi pirms vēlēšanām. Jāatgādina, ka savus skolēnus jau vairākus gadus spēj pabarot par Rīgu daudz trūcīgākas un mazākas pašvaldības. Bagātajai Rīgas vadībai, bagātniekiem Ušakovam un Amerikam bija citas rūpes, piemēram, izrādīties glancētos žurnālos. Vēl trakāk – iepriekš "Saskaņa" spītīgi balsoju pret priekšlikumu finansēt ēdināšanu Rīgas skolās.

Turpretī ušakoviešu cītīgi gānītā "labējo" valdība jau kopš 2011. gada katru gadu ir palielinājusi valsts atbalstu skolēnu ēdināšanai, sākot ar pirmo klasi, tagad jau no pirmās līdz ceturtajai. Tā ir Somijā un Igaunijā labi pārbaudīta prakse – nereti daudziem bērniem tā ir vienīgā siltā ēdienreize dienā. Īpaši aktuāli tas varētu būt Latvijā, kur ir milzīga nevienlīdzības plaisa. Ļoti daudzām ģimenēm tas ir būtisks ikdienas atbalsts. Regulāras maltītes bērniem ir arī tālredzīgā nākotnes investīcija – šiem bērniem samazinās veselības apdraudējuma riski nākotnē. Tātad valsts veselības sistēmai būs mazāks slogs.

Šie un citi demogrāfijas jeb ģimeņu atbalsta mehānismi Latvijā, protams, vienādi attiecas uz visām tautībām, tai skaitā krievu ģimenēm. Te mēs nonākam pie pārsteidzošā secinājuma, ka jaunajām ģimenēm daudz vairāk ir palīdzējusi "labējā" koalīcija, bet tā dēvētie krievvalodīgo aizstāvji, saskaņieši, par viņiem atcerējušies tikai priekšvēlēšanu laikā.

Protams, Nila Ušakova Rīgas domes "izpratni" par demogrāfiju ciniski raksturo arī hroniskais bērnudārza vietu trūkums. Vairāki tūkstoši Rīgas bērnu vecāku garo rindu dēļ spiesti izvēlēties privātos bērnudārzus. Par to viņi spiesti krietni piemaksāt, jo Rīgas domes kompensācija nespēj pilnība segt šos papildus izdevumus. Piedevām, tas ir likuma pārkāpums, jo pašvaldībām ir jāgarantē bērniem vietas bērnudārzos.

Protams, nevienam nav un nevar būt mierinājums, ka krievi Latvijā izmirst straujāk nekā latvieši. Latvija savus apbrīnojamos sasniegumus kultūrā, zinātnē un citās jomās ir sasniegusi tieši, pateicoties daudzu tautību kopējai sadarbībai. Bez Latvijas krieviem, kuri šeit ieceļojuši kā vecticībnieki, kā bēgļi no boļševiku režīma, vēlāk arī pēc Otrā pasaules kara, mūsu valsts būtu krietni bālāka. Mihails Barišņikovs ir tikai viens no daudzajiem spilgtajiem piemēriem. Neskaitāmi krievu tautības zinātnieki, sportisti, mūziķi un citu jomu izcilnieki ir devuši ārkārtīgi daudz mūsu kopējai valstij – Latvijai. Daudzi Latvijas krievi bija neatkarības laiku barikādēs, daudzi šodien ir bruņotajos spēkos, zemessardzē, atbildīgos valsts un sabiedriskajos posteņos.

Tomēr it kā krievvalodīgo intereses pārstāvošo "Saskaņu" demogrāfijas jautājumi, izskatās, interesē tikai pirms vēlēšanām. Pārējā laikā par atbalstu ģimenēm bez liekas plātīšanās vairāk rūpējās valdošā koalīcija. Protams, arī viņu sasniegumi nav pārliecinoši – 2017. gada valsts budžetā papildu 20 miljonu eiro investīcijas demogrāfijas jautājumos par krietniem 100-150 miljoniem eiro atpaliek no Igaunijas. Jāatzīst, ka tomēr arī valdošajā koalīcijā demogrāfijas problēmu patieso dziļumu izprot vien retais, lielākā daļa vai nu nav spējīgi iedziļināties vai izvēlas "nesaprast." Grūti spriest, vai viņiem patiešām vienalga, vai arī viņi vienkārši gara kūtruma dēļ gatavi samierināties ar faktu, ka viņu bērni, mazbērni dzīvos Latvijā, kur krievi būs izmiruši, bet latvieši kļuvuši par bezcerīgu minoritāti paši savā zemē.

Demogrāfiskā situācija nule pieminētajā Igaunijā nav ideāla, bet krietni labāka nekā Latvijā. Jaundzimušo un mirušo skaita starpība katru gadu ir teju piecas reizes mazāka nekā Latvijā. Viņu pieredze apliecina, ka valdības rīcībā ir likumdošanas un budžeta instrumenti ar kuriem izšķirīgi ietekmēt demogrāfisko situāciju. Igauņu skaits, iespējams, būs lielāks nekā latviešu apmēram ap to pašu 2067. gadu. Ja vien Latvijas valdība nesāks rīkoties tikpat izlēmīgi, kā reiz spēja Igaunijas. Tikai jālūdz, lai nākamajās valdībās nav pseidosociāldemokrāti.

Arī Rīgas vadībā tādus labāk neredzēt, jo tad nākamo nopietno atbalstu jaunajām ģimenēm varēsim sagaidīt pēc nākamajiem četriem gadiem. Varbūt. Ja ar to varēs nopirkt naivu vēlētāju balsis. Tomēr jāšaubās, vai "džipu sociāldemokrāti" īpaši uztraucas par saviem tautiešiem pēc 50 gadiem. Pusdienas smalkā Monako restorānā šodien – dažiem tas ir daudz svarīgāk.