(Raksta autori: Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonds, Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonds, Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrība)
Cilvēki Latvijā nenoliedzami mīl dabu – daba ir mūsu vērtība, spēka un iedvesmas avots, mūsu un mūsu bērnu dzīves vide. Ja cilvēkiem, kas devušies ārpus mūsu valsts, vaicā, pēc kā tie visvairāk ilgojas, atbilde ļoti bieži būs – daba.* Tāpat pētījumi rāda, ka 96% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka mūsu veselība un labklājība ir atkarīga no dabas un bioloģiskās daudzveidības, 91% atzīst, ka bioloģiskā daudzveidība un veselīga vide ir svarīgas mūsu ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai. 85% aptaujāto uzskata, ka mežu, pļavu, mitraiņu noplicināšanās un izzušana ir nopietna problēma, un 80% domā, ka dabas daudzveidību apdraud intensīva mežistrāde, intensīva zemkopības un pārzveja**.
Tajā pašā laikā Latvijā joprojām diezgan spēcīgi pastāv dažādi aizspriedumi un pat maldi, kas saistās ar dabas aizsardzību, un tie ik pa laikam uzviļņo publiskajā telpā. Gribam skaidrot dažus kļūdainos priekšstatus par dabas aizsardzību Latvijā.
Latvija nav zaļākā valsts pasaulē
2012. gadā Jēla universitātes pētījumā Latvija tika atzīta par otro zaļāko valsti pasaulē. Kopš tā laika šis uzstādījums ir iesēdies mūsu sirdīs un prātos, un arī uzvedībā, jeb precīzāk sakot – šķietami atļāvis izslēgt rūpes par dabu un vidi no dienaskārtības. Tā teikt, varam atslābt un izbaudīt dabu. Mazāku ievērību ieguvis tas, ka 2014. gadā, kad metodoloģija tika mainīta, Latvija ieguva 40. vietu, un visvairāk uz leju mūs pavilka mežu pārklājuma samazinājums.
2016. gadā Latvija šajā indeksā ir 22. vietā, kas, protams, ir pasaules valstu augšgalā, un varam būt par to pateicīgi mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim un rūpniecības sabrukumam pēcpadomju periodā. Tajā pašā laikā lielākā daļu visu aizsargājamo ES nozīmes biotopu stāvoklis ir nelabvēlīgs***, un par to katrs var gūt priekšstatu, pabraucot pa Latvijas laukiem un padomājot, kas ar mūsu ainavu noticis 50 gadu laikā. Industriāla mēroga meliorācija, mežu fragmentācija, lauksaimniecības intensifikācija no vienas puses un lauku pamešana no otras – tas viss noved pie tā, ka dabas vērtības izzūd. Ja izzūd dabas vērtības, tātad, šajās vietās vairs nav labi dzīvot. Cik ilgi mēs iztiksim ar mantojumā saņemto zaļumu?
Dabas aizsargātāji sargā atsevišķas vietas un sugas, neņemot vērā cilvēku intereses un vajadzības
Mums ir mūsu dabas pērles: vietas, kur saglabājušies neskarti purvi, daudzveidīgi meži, reti putni un gleznainas ainavas. Lai tās pasargātu, ir nepieciešami īpaši pasākumi, piemēram, īpaši aizsargājamo teritoriju veidošana. Tāpēc mums ir nacionālie parki, rezervāti, dabas liegumi. Latvijā aizsargājamās dabas teritorijas ir apmēram 12% no visas valsts, un tas ir mazākais rādītājs visā Eiropas Savienībā.
Taču, lai saglabātu kopējo Latvijas dabas daudzveidību, nepietiek tikai ar šādām patvēruma saliņām saimnieciskā ainavā.
Ekosistēmā būtiskāko lomu spēlē parastās, "neīpaši aizsargājamās" sugas – lauku cīruļi un dižraibie dzeņi, priedes un ozoli, sliekas un skudras. Tāpēc papildu īpaši aizsargājamām teritorijām mums visā Latvijā jāsaimnieko tā, lai nenoplicinātu dabas daudzveidību. Vai mums tas izdodas? To palīdz noskaidrot monitorings – sistemātiskas dzīvnieku un augu uzskaites vai biotopu pārbaudes, lai noskaidrotu, vai sugu skaits sarūk vai palielinās, vai biotopu kvalitāte saglabājas vai samazinās. Monitorings ir kā temperatūras mērīšana dabai, kas ļauj mums laikus pamanīt, ja kaut kas nav kārtībā.
Kāpēc mums ir svarīgi saprast, vai dabā kaut kas nav kārtībā? Daba mums dod labumus, kurus izmantojam mēs visi – tīru gaisu, ūdeni, koksni, ogas un sēnes. Arī pastaiga gar jūru vai putnu dziesmas agrā rītā ir dabas sniegtais labums. Tos sauc par ekosistēmu pakalpojumiem, un no tiem ir tieši atkarīga mūsu labklājība gan ekonomiskā, gan plašākā izpratnē. Ja veicot dabas monitoringu parādās kādas pazīmes, ka kādai atsevišķai sugai vai to dzīvotnei neklājas labi, tas nozīmē, ka ir apdraudēts ekosistēmas līdzsvars kopumā. Jo dabā viss ir saistīts, un viena posma izzušana ietekmē visus pārējos. Līdz ar to arī mūs, jo mēs esam viena no ekosistēmā iesaistītajām sugām.
Iespējams, daudzi būs vīlušies, šo dzirdot, bet - dabas aizsardzība nav romantisks piedzīvojums, bet ļoti nopietns, zinātniski pamatots pasākumu kopums, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un tās sniegtos ekosistēmu pakalpojumus. Tieši dabas daudzveidība ir tā, kas var nodrošināt stabilitāti un ilgtspēju – gan mūsu Latvijā, gan pasaulē kopumā.
Dabas aizsardzības finansēšana ir investīcijas nākotnē, nevis izdevumi
Ļoti bieži nākas saskarties ar pārmetumu, ka "dabas aizsardzība ir tikai izdevumi". Tajā pašā laikā tieši dabas aizsardzība veidos mums visiem labāku dzīves vidi nākotnē. Veselīga un dabiska dzīves vide ir arguments, lai atgrieztos tiem, kas no Latvijas aizceļojuši, un, iespējams, būs iemesls, kāpēc mūsu bērni paliks šeit. Eiropas Komisijas aprēķini liecina, ka Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīkla Natura 2000 pilnvērtīga apsaimniekošana un aizsardzība izmaksātu nepilnus sešus miljardus eiro gadā (visā ES kopumā), kas ir nieks salīdzinot ar 200-300 miljardiem eiro gadā, ko nodrošina Natura 2000 tīkla sniegtie ekosistēmu pakalpojumi.
Ļoti maz arī pieminēts tas, ka dabas aizsardzības projekti, kurus īsteno, izmantojot ES finansējumu, piemēram LIFE programmu, ir lieli nodokļu maksātāji un tādā veidā Latvijas valsts līdzfinansējums šiem projektiem atgriežas mūsu budžetā gandrīz pilnā mērā.
Saskarsme ar dabu ir būtiska mūsu bērniem
Mūsu bērniem būs jātiek galā ar daudzām vides problēmām un jārisina dabas daudzveidības izzušanas krīze. Taču nebūtu godīgi, ja mēs ar vieglu roku uzkrautu viņiem atbildību par nākotni -– pienākumu tikt galā ar problēmām, ko neesam spējuši atrisināt paši, un parūpēties par labāku pasauli mūsu mazbērniem. Mūsdienu bērni lielāko daļu savas dzīves pavada iekštelpās, un ir pat radīts termins, kas raksturo mūsu atsvešināšanos no dabiskās vides – dabas deficīta sindroms, un tas tiek saistīts ar pieaugošajām uzvedības problēmām un atkarību no digitālajām ierīcēm. Mums rūp mūsu bērnu labklājība jau tagad, un pētījumi apliecina, ka šī labklājība (jo īpaši fiziskā un garīgā veselība) ir atkarīga no bērnu iespējas būt dabā.
Tāpēc mūsu pašu – jau šīs paaudzes – pienākums ir rūpēties par to, lai bērniem šāda iespēja būtu, lai viņi varētu klausīties putnu dziesmās, lauzties cauri mežiem un peldēties ezeros. Un tieši tāpēc ir svarīgi skaitīt putnus.
* Reemigrācijas prakses analīze: atgriešanās modeļi, iemesli un process. Inese Šūpule, LU Filosofijas un socioloģijas institūts, 2015. https://issuu.com/lufsi/docs/fsi_supule_reemigracijas_prakses_an
** Eirobarometrs. Eiropiešu uzskati par biodaudzveidību. 2015.
*** Pilns 2013. gada A17 ziņojums http://bd.eionet.europa.eu/activities/Reporting/Article_17/Reports_2013/Member_State_Deliveries
**** Nature for Health and Equity. Institute for European Environmental Policy, 2017.
Nearby Nature: A Buffer of Life Stress among Rural Children. Nancy M. Wells and Gary W. Evans. Environment and Behavior, 2003.
What is the Best Dose of Nature and Green Exercise for Improving Mental Health? A Multi-Study Analysis. Jo Barton, Jules Pretty. Interdisciplinary Centre for Environment and Society,
Department of Biological Sciences, University of Essex,2009.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!