Romualds Ražuks: Veselības aprūpē iztrūkst 300 miljoni eiro. Kur pasmelties naudu veselībai?  (105)

1. Par cik lielu papildus naudas summu veselības aprūpei ir runa?

Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, Latvija proporcionāli iedzīvotāju skaitam atpaliek par aptuveni 300 miljoniem eiro. Piemēram, Lietuvā veselības aprūpes budžets 2016. gadā bija 1 miljards 400 miljoni eiro, Latvijā – 800 miljoni eiro. Lai "turētu līdzi Lietuvai", Latvijas veselības aprūpes budžetam 2016. gadā vajadzēja būt 1 miljarda 100 miljonu eiro apjomā. Ņemot vērā, ka 2018. gadā veselībai papildus būs 110 miljoni eiro uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina (to nevarēs izmantot mediķu algām), nepieciešami vēl papildus 200 miljoni eiro. Atbilstoši Veselības ministrijas aprēķiniem, 2017.gadā minimālie papildus izdevumi sasniedz 170 186 miljonus eiro, no tiem 108 miljoni eiro – viskritiskākajai vajadzībai, mediķu algu palielināšanai. Gadījumā, ja veselības aprūpei tiks atvēlēts ievērojami mazāks papildus finansējums, tas nozīmē tikai vienu – atgriešanos pie šīs problēmas jau nākamajā gadā, jo sistēmas sabrukums turpināsies.

2. Vai esošajā valsts budžetā ir nauda veselības aprūpei?

Cerības, ka 2020. gadā veselības aprūpei no valsts pamatbudžeta tiks piešķirti 4% no IKP, ko Ministru prezidents M.Kučinskis bija spiests apsolīt mediķu arodbiedrības spiediena rezultātā, nepiepildīsies. Runa ir par aptuveni 200 miljoniem eiro. Tādas naudas veselības aprūpei valsts budžetā - pat teorētiski - nav un nebūs! Pēc finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas sniegtās informācijas, nākamos trīs gadus papildus finansējums sadalei starp jaunām politikas iniciatīvām ir aptuveni 111 miljoni eiro katru gadu visām vajadzībām. Ja tiks īstenota iecerētā nodokļu reforma, atbilstoši Igaunijas pieredzei pirmos 2-3 gadus nebūs arī šī papildu sadalāmā finansējuma. Līdz ar to ir nepieciešams prasīt strukturālas reformas veselības aprūpes finansēšanā - skaidru norādi no kurienes nāks papildus nauda veselības aprūpei. Esošajā valsts nodokļu sistēmā un arī paredzamo reformu rezultātā tādu naudu atrast nevar. Vairākums ekspertu ir vienisprātis, ka tai ir jābūt papildus naudai. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šāds papildus naudas avots ir valsts obligātā veselības apdrošināšana.

3. Iespējamie finansējuma avoti veselības aprūpei

Variants A. Sociālā nodokļa palielinājums no 34,09% līdz 35% un starpības 1% apjomā novirzīšana veselības aprūpes finansēšanai.

Pret 1% no esošā sociālā nodokļa novirzīšanu iebilst Labklājības ministrija, tas nav pieņemams arī partijai "Vienotībā", jo apdraud Sociālā budžeta stabilitāti. Valsts kontrole ziņojumā "Vai valsts politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšana ir efektīva?" uzsvērusi, ka jau tagad netiek pildīts pensiju sistēmas stratēģiskais mērķis pensionāru labklājības nodrošināšanā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un Sabiedrības veselības apakškomisijā jau ilgstoši tiek diskutēts variants par sociālā nodokļa paaugstināšanu no 34,09% līdz 35% un 1% no palielinātā nodokļa novirzīšanu veselības aprūpes finansēšanai. Tādā gadījumā sociālās jomas stabilitāte necietīs.

Ko tas dotu? Tie būtu papildu 70 miljoni eiro gadā veselības aprūpei, ko vajadzētu pieņemt ar skaidru norādi "mediķu algām", jo tā ir viskritiskākā pozīcija: mūsu mediķi pamazām "izklīst". Kopā ar 110 miljoniem eiro, ko Eiropas Komisija, cerams, atļaus izmantot veselības aprūpes reformām uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, šie naudas līdzekli ļaus apturēt veselības sistēmas sabrukumu. Vienlaikus jāīsteno veselības ministres Andas Čakšas "aprīļa tēzēs" (Veselības aprūpes reformas pamatnostādnēs) atkārtotās bijušās ministres Ingrīdas Circenes idejas: mūsu valsts piederīgie, kas dzīvo, strādā un maksā nodokļus ārvalstīs, veselības pakalpojumus Latvijā saņem tādā pašā kārtībā kā visi ārzemnieki, bet sociālā nodokļa nemaksātāji (protams, ja viņi nav pensionāri, bērni, invalīdi, studenti, trūcīgās personas u.c.) nevar pretendēt uz "bezmaksas" plānveida veselības aprūpes pakalpojumiem. Šie pasākumi, ne uzreiz, ne pirmajā, bet nākamajos divos, trīs gados, dotu papildus līdz desmit miljoniem eiro veselības budžetā. Tā būtu arī reāla cīņa ar "aplokšņu algām" un stingra motivācija maksāt nodokļus; domāšanas maiņa, cīnoties ar ēnu ekonomiku. Tas arī kalpotu kā stimuls beidzot ievest e-veselību un tās sasaisti ar citām valsts datu bāzēm. Šāda izšķiršanās būtu arī solis valdības deklarācijā ierakstītās valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas virzienā. Jā, Latvijā tas būtu tikai 1% no bruto algas (Lietuvā - 9%), taču tas būtu solis veselības aprūpes finansēšanas strukturālas reformas virzienā un gaisma tuneļa galā, apturot veselības nozares sabrukumu.

Variants B. Veselības maksājums strādājošiem – 2% no bruto algas

Strādājošie katru mēnesi maksātu noteiktu % no bruto algas, kā tas ir Igaunijā (13%) un Lietuvā (9%). Ja 9% būtu arī Latvijā, tas ļautu dubultot finansējumu veselības aprūpei. 3% no bruto algas dotu papildus 260 miljonus eiro (25 eiro mēnesī no vidējās darba algas valstī), bet 2% no bruto algas – aptuveni 200 miljonus eiro (20 eiro mēnesī), kas nosegtu esošās vajadzības. Veselības maksājums ērtības un ekonomijas dēļ tiktu iekasēts kopā ar Sociālo nodokli, tad atdalīts un novirzīts Nacionālajam veselības dienestam . Tas būtu sākums obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanai, kas tā arī tiktu izskaidrots iedzīvotājiem. Būtu skaidri saprotams, par ko valsts liek papildus maksāt un kāds katram personiski no tā labums. Katrs strādājošais, kurš to maksātu, tiktu apdrošināts plānveida veselības pakalpojumu saņemšanai. Pensionārus, bērnus, studentus, invalīdus, trūcīgās personas, bezdarbniekus u.c., kopumā 19 iedzīvotāju grupas, apdrošinātu valsts. Veselības maksājums (nodoklis) būtu sociāli taisnīgs – tie ir 2% no bruto algas, lielie algu saņēmēji maksātu vairāk. Veselības maksājumam rastos arī papildus vilkme: motivācija maksāt nodokļus "aplokšņu algu" saņēmējiem, kas laika gaitā dotu vēl papildus miljonus eiro valsts un veselības budžetiem. Tiesību uz bezmaksas plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu nebūtu arī tiem Latvijas piederīgiem, kas dzīvo un maksā nodokļus ārzemēs, ļaujot ietaupīt miljoniem eiro veselības aprūpes budžetā.

Variants C. Veselības apdrošināšanas polise strādājošiem – fiksēts, visiem vienāds maksājums, piemērām, 20 eiro mēnesī

Jā šādu polisi iegādātos visi Latvijā strādājošie, ieguvums būtu iztrūkstošie 200 miljoni eiro. Protams, tāpat, kā iepriekšējos variantos, polises bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem, trūcīgām personām u.c. nopirktu valsts. Šis obligātās valsts veselības apdrošināšanas princips paliek nemainīgs jebkurā gadījumā. Fiksētas cenas polises pirkšana būtu pievilcīga darbadevēju organizācijām, jo nekonfliktē ar paredzētās vispārējās nodokļu reformas ieguvumiem, mazinot darbaspēka nodokļus. To būtu spiesti iegadāties arī tie, kas nemaksā nodokļus, vai cenšas tos optimizēt ar mikrouzņēmumu režīmu. Neapšaubāmi vājā vieta šim variantam – progresivitātes trūkums – bagātais un nabagais maksās vienādi.

Stabila, droša un ilgtspējīga veselības aprūpes finansēšanas sistēma balstās uz trīs vaļiem: valsts pamatbudžeta līdzekļiem, valsts obligāto veselības apdrošināšanu un brīvprātīgo apdrošināšanu privātajās apdrošināšanas sabiedrībās. Jo ātrāk izdosies panākt izpratni sabiedrībā par šādu mūsu veselības aprūpes sistēmas problēmu risinājumu, jo labāk mums visiem: pacientiem un mediķiem, vēlētājiem un politiķiem. Iecerētā nodokļu reforma katram strādājošam paredz par 30 – 40 eiro lielākus ienākumus mēnesī (rezultāts Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanai un neapliekamā minimuma palielināšanai). Daļu no šī pieauguma var un vajag novirzīt katra indivīda veselības apdrošināšanai.