Tautsaimniecībai nodokļu reforma ir nepieciešama, tāpēc naudas avots veselības aprūpei politiķiem kopīgiem spēkiem ir jāatrod. Šajā situācijā kā atbalstāmu finansēšanas avotu un arī kā sistēmisku elementu es redzu obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, uz kuru kā risinājumu norādīju jau teju pirms desmitgades.
Pēdējā pusgada laikā izskanējuši dažādi priekšlikumi par to, kur iegūt līdzekļus veselībai, – palielināt pievienotās vērtības nodokli, ņemt no esošā sociālā budžeta, paaugstināt sociālo nodokli. Palielināt PVN nav lietderīgi, bet akcīzes nodokļa palielinājums jau ir paredzēts, pie tam tā nesamērīga palielināšana atsevišķās nozarēs veicina ēnu ekonomiku un samazina reālos budžeta ieņēmumus. Esošā sociālā budžeta līdzekļu novirzīšanu veselības aprūpei ierobežo ne vien šo līdzekļu trūkums visām nenoliedzami būtiskajām jomām, bet arī viedokļu pretrunas. Šādā situācijā obligātās veselības apdrošināšanas modelis ar 20-30 eiro mēneša iemaksu šobrīd šķiet ne vien saprātīgs priekšlikums, bet pat tāds kā pēdējais salmiņš, pie kura var pieķerties reformas īstenotāji.