Tautsaimniecībai nodokļu reforma ir nepieciešama, tāpēc naudas avots veselības aprūpei politiķiem kopīgiem spēkiem ir jāatrod. Šajā situācijā kā atbalstāmu finansēšanas avotu un arī kā sistēmisku elementu es redzu obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, uz kuru kā risinājumu norādīju jau teju pirms desmitgades.
Pēdējā pusgada laikā izskanējuši dažādi priekšlikumi par to, kur iegūt līdzekļus veselībai, – palielināt pievienotās vērtības nodokli, ņemt no esošā sociālā budžeta, paaugstināt sociālo nodokli. Palielināt PVN nav lietderīgi, bet akcīzes nodokļa palielinājums jau ir paredzēts, pie tam tā nesamērīga palielināšana atsevišķās nozarēs veicina ēnu ekonomiku un samazina reālos budžeta ieņēmumus. Esošā sociālā budžeta līdzekļu novirzīšanu veselības aprūpei ierobežo ne vien šo līdzekļu trūkums visām nenoliedzami būtiskajām jomām, bet arī viedokļu pretrunas. Šādā situācijā obligātās veselības apdrošināšanas modelis ar 20-30 eiro mēneša iemaksu šobrīd šķiet ne vien saprātīgs priekšlikums, bet pat tāds kā pēdējais salmiņš, pie kura var pieķerties reformas īstenotāji.
Tā kā valdība diskutē par tādu nodokļu reformu, kuras rezultātā pakāpeniski palielinātos arī iedzīvotāju rīcībā esošie naudas līdzekļi, patlaban lēmumam par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu ir ļoti pateicīgs brīdis. Savukārt, modeļa pretiniekus laipni aicinu nākt klajā ar savu redzējumu par finansēšanas avotiem un labākiem priekšlikumiem, kas neapdraudētu nodokļu reformu pēc tās modeļa radīšanā ieguldītajiem pūliņiem un beidzot sasniegtajiem konsensusiem.
Šīs īsās publikācijas mērķis nav diskutēt par obligātā veselības apdrošināšanas modeļa galvenajiem parametriem un detalizētu īstenošanas mehānismu, bet gan izteikt atbalstu modelim kā tādam. Likmes ir pārāk augstas, politiķi pēdējos gados publiski apgalvojuši, ka veselība ir absolūtā prioritāte. Ja arī šoreiz tie paliks vārdi vien, cilvēku vilšanās atsitiena apjomu ir grūti novērtēt.
Vai ir ekonomiski pamatoti pretargumenti pret obligātās veselības apdrošināšanas modeli? Līdz šim tādu vietā nākas dzirdēt tikai emocijās balstītus mītus. Īsi aplūkošu dažus publiskā telpā biežāk dzirdētos.
Mīts Nr. 1. Medmāsa pretstatā kādas bankas prezidentam nevarēšot samaksāt šos 20 vai 30 eiro mēnesī.
Jā, nenoliedzami šīs cienījamās profesijas pārstāvju darbs ir nepietiekami novērtēts. Taču viens no būtiskākajiem iecerētās nodokļu reformas un veselības apdrošināšanas modeļa efektiem ir iespēja medicīnas personāla algas palielināt. Tāpēc tieši šis ir brīdis, kad medmāsa varētu pārmaiņām piekrist. Medmāsas, tāpat kā citi zemāk atalgotu profesiju cilvēki, piemēram, skolotāji, ienākumu nevienlīdzību visvairāk izjūt tieši brīdī, kad nopietni saslimst un nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Ja bankas prezidents tos var atļauties apmaksāt no saviem ienākumiem, tad medmāsai obligātā apdrošināšana faktiski ir vienīgais glābiņš. To, ka šī ir arī pēdējā iespēja nodrošināt algu palielināšanu medmāsām, vajadzētu saprast arī arodbiedrībām un atbalstīt šāda modeļa ieviešanu, nevis to bloķēt.
Mīts Nr. 2. Neesot godīgi, ka bankas prezidents un medmāsa maksās vienādu summu.
Šis noteikti ir diskusijas vērts jautājums. Iespējams, ka iemaksai ir jākorelē ar ienākumu apjomu. No otras puses, šo iemaksu apmērs nodrošina vienādu pieejamo pakalpojumu grozu neatkarīgi no nodarbošanās un ienākumiem. Savukārt, augstāku ienākumu saņēmējs gluži kā šodien var piemaksāt un saņemt plašākus vai kvalitatīvākus pakalpojumus. Tomēr būtu muļķīgi noraidīt visu modeli kā pamatprincipu, tikai tāpēc, ka šobrīd kādam ir šaubas, vai pareizi visiem maksāt vienādu summu. Ja šī pieeja sevi neattaisnos, to var mainīt nākotnē, taču šodien ir svarīgi vismaz sākt kaut ko mainīt.
Mīts Nr. 3. Papildu naudu veselības aprūpei nedrīkst dot, jo sistēma "neesot efektīva", "neesot gatava".
Man tas atgādina abstraktus "gaidīšanas svētkus", kad "Rīga būs gatava", ko citā vārdā gribētu dēvēt par neizlēmību. Medmāsas lielākas algas vēlas jau šodien, kvalificētie ārsti emigrē jau šodien, bet pašaizliedzīgi dubultslodzi strādājošie ārsti "izdeg" savās darba vietās un tiek zaudēti savām ģimenēm.
Protams, ir ļoti svarīgi atklāti un skaidri pateikt, tieši kādiem mērķiem "jaunā" nauda tiktu novirzīta, un pamatot tās tērēšanas efektivitāti. Nenoliedzami, ikvienu interesē – ko mēs "nopirksim" par šiem 20-30 eiro mēnesī. Vai nevajadzētu mainīt kādu citu paradigmu un sākt apzināties, ka šīs naudas tūlītēja tērēšana nav pašmērķis? Valsts budžets ik gadu tiek veidots ar deficītu, tostarp Eiropas Komisija norāda uz to kā uz risku iecerētās reformas kontekstā. Ja nauda netiek iztērēta vieglu roku šodien, bet stiprina veselības aprūpes nozares ilgtspēju, tas būtu patiesi vērtīgs ieguvums visiem.
Mīts Nr. 4. Veselības obligātās apdrošināšanas modeļa ieviešana ir apdrošināšanas kompāniju mantkārīgais pirksts.
Protams, likumsakarīgs ir jautājums – kā apdrošināšanas iemaksu naudu vislabāk apsaimniekot, lai tā sasniegtu cēlo mērķi. Tomēr pārlieku vienkāršota šķiet pieeja, ka tieši veikta privāta apdrošināšanas naudas apsaimniekošana būtu vispareizākā. Manuprāt, šobrīd tā ir drīzāk tuva ja ne mītam, tad vismaz vēlmei vēlamo uzdot par iespējamo. Iespējams, tas ir ļoti racionāls un ekonomiski optimāls risinājums nākotnē. Tomēr no reālpolitikas viedokļa jau šobrīd eksistē vienkāršāk īstenojams modelis, kas izmanto esošo struktūru – proti, Nacionālais veselības dienests apsaimnieko iedzīvotāju apdrošināšanas iemaksas.
Šādas apdrošināšanas iemaksas no apdrošinātāju viedokļa līdzi nes daudz lielāku uzņemto saistību risku, īpaši, sistēmā šobrīd iekļaujoties lielam skaitam mūsu nebūt ne "pārmēru veselīgās" valsts iedzīvotāju, kuru veselības aprūpes izdevumi sagaidāmi nebūt ne mazi. Tāpēc nav vērts teoretizēt par iespējamo vai sazvērestības teorijām, bet drosmīgi atzīt, ka mums priekšā daudz nezināmo. Bez šīm zināšanām radīt kārtējo apsaimniekošanas fondu vai kādam novirzīt vieglu roku visu finansējumu ir neapdomīgi. Sākotnējā pieredze uzkrājama ar esošo sistēmu, līdz kamēr ar pieredzi nāks arī izpratne – pēc dažiem gadiem šo lēmumu var pārskatīt.
Noslēgumā. Varbūt šis vēl nav pats ideālākais finansēšanas modelis, bet visiem no Latvijas Bankas līdz premjeram un politiķiem ir jāpazinās, ka dažkārt ikvienam mazliet jāpiekāpjas, lai tomēr nodokļu reformas kopumā tiktu īstenotas. Latvijā visiem patīk izvirzīt savas "sarkanās līnijas", bet tas parasti rada pata situāciju. Vai mēs gribam, lai nekas nenotiktu, kad beidzot paveikts liels darbs nozīmīgām izmaiņām, kas valsts nākotni ietekmēs ilgā termiņā?
Es uzskatu, ka obligātās veselības apdrošināšanas modelis ir konceptuāli atbalstāms. Diskutēt par tā nosacījumiem un saturu nākotnē ne vien varēs, bet vajadzēs. Jāapzinās, ka mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, kurā uzreiz var ieviest perfektu modeli bez pieredzes un atziņām. Laodzi ir savulaik sacījis, ka "pat ceļojums tūkstoš lī garumā vienmēr sākas ar pirmo soli". Viss jādara pakāpeniski, un veselības apdrošināšanas modelis ir solis pareizajā virzienā, un tālāki uzlabojumi ieviešami pēc gada vai vairākiem, ja būs nepieciešami.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!