Ilma Čepāne: Ēzeļi lauvas ādā un demokrātija  (88)

Taču pašlaik viens deputāts Saeimā ir īpašs. Brīžiem viņam liekas, ka atrodas karnevālā, kur deputāti ir "jāatmasko". Citreiz viņš sevi tomēr pozicionē kā nenogurdināmu runci, kuram Saeimā jāuzrauga peles, citādi tās dancošot pa galdu. Drošības labad šad un tad tomēr pārjautā: "Vai jūs zināt, kas es esmu?"

Lai pārliecinātu vēlētājus par savu nozīmīgumu, galvenais viņa darba rīks ir kamera. Ēzelim filmēšana ir kļuvusi par apsēstību. Viņš filmē nenogurstoši – gan Saeimas sēdēs, gan komisiju sēdēs, gan ārpus tām, gan arī pats sevi. Safilmētais pēc tam nonāk viņa steliņģa mājas lapā, kur īpašā nežēlībā krīt tie deputāti, kas atteikušies pozēt ēzeļa kamerai. Dažkārt viņam gadās vēl lielāka veiksme – ēzeļa izdarības parāda arī lielajos TV ekrānos. Līdz ar to viņa talanta pielūdzēji redz sava elka nozīmīgo ieguldījumu nācijas glābšanā, bet pārējā sabiedrības daļā tiek stiprināta pārliecība, ka Saeimā sēž vieni vienīgi muļķi un zagļi.

Viena vai dažu šādu ēzeļu ākstīšanās un filmēšanas kāre Saeimas likumdošanas rutīnā varbūt ievieš zināmu dzīvīgumu. Atsevišķas sabiedrībā pazīstamas personas pat uzskata, ka tā esot pozitīva lieta. Piemēram, TV 24 Preses kluba diskusijā Saskaņas deputāts I. Zariņš "ēzelismu" vērtē kā ieroci, kas nodrošina lielāku atklātību likumdevēja darbā. Savukārt Latvijas Juristu biedrības mūžīgais prezidents A. Borovkovs apgalvoja, ka šādi ēzeļi Saeimā darbojoties kā "meža sanitāri". Vienīgi bijusī veselības ministre I. Circene, nebaidoties no tautas dusmām, kautri iebilda, ka atklātība pie mums šajā jomā esot pietiekama.

Taču, ko darīt, ja Saeimā nokļūst jau vesela "ēzeļu ferma", kad, slēpjoties aiz atklātības un demokrātijas plīvura, tiek vajāti kolēģi, ministriju pārstāvji u.c.uz Saeimu uzaicinātas personas? Pie šādiem deputātiem velti apelēt ar Saeimas deputātu ētikas kodeksā noteikto, ka arī savstarpējā saskarsmē jāievēro augsti uzvedības standarti.

Vai likumi paredz atklātību Saeimā?

Atklātība ir viena no galvenajām demokrātiskas un tiesiskas valsts pazīmēm. Saeimas sēdes ir atklātas, tās tiek translētas internetā, ir pieejamas arī stenogrammas. Komisiju sēdes arī ir atklātas, ja likumā noteiktā kārtībā netiek lemts par pretējo, taču tas notiek ļoti reti. Komisiju sēdēs var piedalīties valdības pārstāvji, eksperti, žurnālisti un nevalstisko organizāciju pārstāvji, to laikā tiek veikti audioieraksti, tās tiek arī protokolētas.

Atkarībā no deputāta vietas Saeimas sēžu zālē, atsevišķiem deputātiem ir jābūt īpaši modriem, lai netiktu nofilmēts, ka viņi sēdes laikā ne tikai pēta likumprojektus, bet, piemēram, datorā pārlūko jaunākās ziņas, spēlē kārtis vai iegrimuši sociālajos tīklos. TV operatori elpo viņiem pakausī šā vārda tiešajā nozīmē, jo dažkārt mēdz ieņem vietas pat pusmetru attālumā aiz deputātu mugurām.

Atklātība citās valstīs

Skatoties no tiesiskā regulējuma puses, Latvija citu Eiropas Savienības valstu vidū izceļas ar īpašu atklātību. Nevienā no ES valstīm, izņemot Lietuvu, tik plaša atklātība likumdošanas darbā netiek nodrošināta. Šajās valstīs, tostarp Lietuvas Seimā, likumdevēja darbu fiksē akreditēti plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, taču netiek pieļauta ne žurnālistu, ne TV operatoru atrašanās plenārsēžu zālē. Viņu darbam tiek ierādītas speciālas vietas.

Piemēram, Igaunijas parlamentā (Rigikogu) TV operatori un žurnālisti parlamenta sēžu laikā atrodas zāles balkonā. Žurnālisti deputātus intervēt drīkst tikai noteiktās vietās un noteiktā laikā. Komisiju sēdes ir slēgtas. Par atklātām sēdēm jālemj komisijas deputātu vairākumam. Pat ministri tajās var piedalīties tikai pēc komisijas priekšsēdētāja uzaicinājuma. Informācija medijiem par komisijas sēdē nolemto parasti sniedz komisijas priekšsēdētājs vai kāds cits deputāts. Komisiju sēdes stenogrammas tiek izsniegtas galvenokārt tikai tiesībaizsardzības institūcijām.

Zviedrijā 2014. gadā parlaments (Rikstag) pieņēma jaunu likumu (The Riksdag Act), kas regulē parlamenta darbību, un būtu pelnījis, lai tam pievērstu plašāku uzmanību. Neviens taču neņemsies apgalvot, ka Zviedrija nav demokrātiska un tiesiska valsts. Tomēr šā likuma 7.nodaļas 16.pants paredz, ka Riksdāga komitejas un ES lietu komiteja tiekas aiz slēgtām durvīm. Tikai Riksdāga komitejas un ES lietu komiteja var atļaut personai, kas nav to loceklis, locekļa vietnieks vai komitejas amatpersona, būt klāt sanāksmē aiz slēgtām durvīm. Savukārt saskaņā ar 7.nodaļas 17.pantu Riksdāga komiteja var nolemt, ka sanāksme ir atvērta sabiedrībai attiecībā uz to daļu, kas attiecas uz informācijas iegūšanu vai apspriešanu par ES lietām saskaņā ar 12.pantu. ES lietu komiteja var nolemt, ka sanāksme ir atvērta sabiedrībai pilnībā vai daļēji.

Iepriekš minētajās valstīs nebūtu iedomājams, ka kāds deputāts vai kāda cita neeakreditēta persona likumīgi varētu filmēt/fiksēt komisiju vai komiteju sēžu gaitu un pēc tam saskaņā ar savu izpratnes līmeni to daļēji atspoguļot internetā.

Ko darīt?

Ar teikto es neaicinu sašaurināt mūsu atklātības tiesisko regulējumu, bet gan apsvērt, vai atklātības pārvēršana par farsu nepanāk pretēju efektu. Deputāti, baidoties no viņu viedokļu izkropļošanas medijos, komisiju sēdēs izskatāmo jautājumu dažkārt nevis pārrunā pēc būtības, bet gan katrs nospēlē savu lomu – opozīcija kritizē, bet pozīcija īsti savu viedokli nepamato. Satversmes tiesas tiesneši bieži ir uzsvēruši, ka, vērtējot kāda likuma atbilstību Satversmei un iepazīstoties ar pieejamiem komisijas sēdes audioierakstiem, grūti saprast likumdevēja mērķi likuma pieņemšanā. Līdz ar to būtisku jautājumu izlemšana var notikt, kā mēdz teikt šādos gadījumos, "pa kaktiem".

Saeimas un komisiju sēžu gaita būtu jāfiksē tikai ar Saeimas iekārtām, kā arī ar Saeimā akreditētu masu informācijas līdzekļu pārstāvju starpniecību. Nepamatotas ir tiesībsarga J. Jansona bažas, ka šāds ierobežojums, aizliedzot citām personām filmēt/fiksēt šo sēžu gaitu, būtu nesamērīgs un ierobežotu Satversmes 100.pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību. Šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis ir likumdevēja darba netraucēta nodrošināšana un sabiedrības tiesības saņemt pēc iespējas objektīvu un neizkropļotu informāciju par likumdevēja darbu.