Raivis Dzintars: Atbilde 'Vienotības' deputātiem par Edvīna Šnores izteikumiem  (102)

Jūsu vēstulē apgalvots, ka Edvīns Šnore lieto vārdkopu "krievu utis". Tas neatbilst patiesībai. Nedz Edvīns Šnore, nedz citi vēsturnieki (Feldmanis, Stranga, Virsis, Treijs, Andersons), kas savos rakstos izmantojuši iepriekš norādīto citātu, Jūsu minēto vārdkopu nelieto.[1] Oriģinālais teksts ir vienskaitļa formā, jo, kā iepriekš sacīts, tas attiecināts uz okupācijas procesu un tā sekām. Turpretī Jūsu paziņojumā presei teiktais pārveidots daudzskaitlī - "krievu utis" – tā, lai tas būtu attiecināms uz krieviem kā etnisku grupu. Šādu teksta sagrozīšanu uzskatu ne tikai par nekorektu, bet pat provokatīvu. Sevišķi ņemot vērā, ka sagrozītā teksta autori ir juristi, kam lieliski vajadzētu apzināties savu korekciju būtību un mērķi.

Jūsu mēģinājums izraut citātu no PSRS okupācijas konteksta, vēl vairāk – apzināti piešķirt sacītajam pavisam citu kontekstu, saistot to ar nacisma ideoloģiju (kā to dara Vladimirs Lindermans un Krievijas propaganda), ir Latvijas Saeimas deputātu necienīgi.

Jūs uzdodat jautājumu, kas ir domāts ar "latvisku Latviju", un vai arī šis uzstādījums neesot nacistisks. Nē, tas nav nacistisks. Vienota izglītības sistēma latviešu valodā, darba tirgus pieejamība latviski runājošajiem un latviešu valodas pozīciju stiprināšana - tas nav nacisms. Tā ir normāla latviešu vēlme pārvarēt PSRS okupācijas sekas un tuvoties tam, ko citas Eiropas tautas uzskata par pašsaprotamu situāciju.

Jūs paužat neizpratni, kāpēc Šnore runā par vēlmi veicināt PSRS okupācijas laikā ieceļojošo krievvalodīgo izbraukšanu. Vēlos paskaidrot, ka PSRS okupācijas režīms īstenoja noziedzīgu Latvijas kolonizāciju, pretlikumīgi iepludinot mūsu valstī 700 000 migrantu no PSRS. Tās rezultātā latviešu īpatsvars būtiski saruka un latvieši kļuva par minoritāti septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Rīgā krievvalodīgo īpatsvars pieauga no 10% [1940] līdz 70% [1989] un latvieši vēl arvien Latvijas galvaspilsētā ir lingvistiskā minoritāte. Uz Latvijas kolonizācijas un rusifikācijas katastrofālo ietekmi 1987. gadā norādīja Eiropas Padomes parlamentārā asambleja (rezolūcija Nr. 872), uzsverot, ka PSRS uzspiestā migrācija apdraud Baltijas tautu nacionālo identitāti.

Ņemot vērā šīs mūsu tautai tik katastrofālās okupācijas sekas, Saeima, īstenojot pilsoņu gribu, 1996. gadā pieņēma deklarāciju par okupāciju, kurā aicināja "atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē"; kā viens no Repatriācijas likuma mērķiem tika noteikts "veicināt cittautiešu brīvprātīgu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē". Tā vietā, lai realizētu šos valstiskos uzstādījumus, Jūs cenšaties trivializēt PSRS okupācijas sekas un savā vēstulē velkat vienlīdzības zīmi starp Latvijas vācu minoritātes izceļošanu 1939. gadā un centieniem pārvarēt PSRS okupācijas mantojumu, veicinot PSRS migrantu izbraukšanu. Tā ir klaja Latvijas okupācijas trivializācija, ko izmanto Krievijas propaganda ar mērķi attaisnot PSRS noziedzīgo politiku Latvijā.

Likumā Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību ir skaidri norādīts, ka "termins "nacionālās minoritātes" [...] nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā". Tas nozīmē, ka vilkt vienlīdzības zīmi starp nacionālajām minoritātēm un PSRS krievvalodīgajiem ieceļotājiem Latvijā ir nekorekti. Tā vietā, lai Latvijas politiskajā diskursā netieši atbalstītu Krievijas propagandas klišejas, aicinu Jūs strādāt, lai "garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem", kā to nosaka Latvijas Satversme.

Informēju Jūs, ka, līdzīgi kā Edvīns Šnore savā publikācijā, arī Nacionālā apvienība iestājas par PSRS okupācijas seku novēršanu un tas atbilst mūsu programatiskajiem uzstādījumiem.

[1] Piemēram, I. Feldmanis, A.Stranga un M.Virsis komentējot šo citātu, secina: "Lai cik žēl, šis atzinums tik tiešām izrādījās pravietisks", tādējādi precīzi norādot, ka runa ir par PSRS okupācijas sekām. I.Feldmanis, A.Stranga, M.Virsis. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā puse), Rīga, 1993. 268.lpp.