Saeimas lēmums par cirka dzīvnieku likvidāciju, ko jāizsludina Valsts prezidentam, izplaucis vēl krāšņāk, nekā sākotnēji varēja iedomāties. Aizliegts pat fotografēties ar "pērtiķīšiem". Tomēr likumam ir pietiekami daudz nepilnību. Nav, piemēram, skaidrs, ko darīt ar pilsoni, kurš tīksmiņu ar mērkaķīti nelegāli ievedīs no ārzemēm. Kā sodīt darbu zaudējušu dresētāju, kurš aiz gara laika pātagos dzīvoklī sagūstītu pelīti vai žurciņu, kas, grozies kā gribi, ir pasaules cirkos visvairāk izmantotie savvaļas dzīvnieki?
Ko iesākt, ja pēc kārtējām sarunām ar domubiedriem Kremlī čekas provokatori uz Vladimira Durova nu jau 100 gadus kursējošā Maskavas "Peļu vilciena" fona nobildēs pašu zemkopības ministru Dūklavu? Tad viņš kaunu nenomazgās, ne paslēpies zem "citām famīlijām", ne pēc Latvijas Dabas muzeja "Peļu skolas" sadedzināšanas un simtkārtīgas nolādēšanas.
Jaunizceptajā aizliegumā Saeima nav parūpējusies par pilsoņu morālo pāraudzināšanu. Ja nebija īstas pārliecības, ka sabiedrība neklups deputāta Latkovska sludinātās "visu jūtošu būtņu mīlestības" virzienā un brīvprātīgi nenovērsīsies no tradicionālā cirka, vajadzēja likumā iestrādāt normas tiklab par Ojāra Vācieša ķecerīgā dzejoļa "Astoņi kustoņi", kā arī atbilstīgās animācijas filmas aizliegšanu. Vajadzēja gādāt, lai no apgrozības izņemtu galda spēli "Cirks".
Svētās vientiesības laiki, kad izcilākie pasaules zoologi daudz spēku un nervu tērēja cīņai ar patiesai dabas izpratnei un aizsardzībai kaitniecisko, antropocentriskai kristietībai izteikti naidīgo, lielpilsētu dīkdieņu izfantazēto zvēru "ētisko atbrīvošanu", atgriežas. Ja vēl pirms dažiem gadiem es nespēju iedomāties, ka Latvijas augstskolu filozofijas zinātņu doktori alķīmijā jauniešus izglīto dzīvnieku, tātad arī blusu, odu, dunduru, ērču, tiesībās, pēc Saeimas vēsturiskā lēmuma nebrīnīšos arī par astroloģijas, homeopātijas, buršanās un citu okulto zinātņu programmu ieviešanu. Kā nekā Latvijas Universitātes (!!!) radio "Naba" jau ilgāku laiku ņēmies ar vegānu tīklojuma PETA (lopu ētiskās apdvēseļošanas brālība) šizofrēnisko ideju sludināšanu, aprējis profesora Anatolija Danilāna "aplamības" uzturzinātnē, kā arī apspriedis zālēšanas labvēlīgo iespaidu uz tūpļa zarnas veselību un, šķiet, arī plānprātību. Universitātes telpās "Dzīvnieku brīvības" sekta brīvi rīkojusi parakstu vākšanas kampaņas. Labi vēl, ka auditorijās ar bungām un dziesmām nav maršējuši krišnaīti, bet kas to var zināt. Arjūrvēdas "akadēmisko" kursu reklāmu Alma Mater sienās esmu manījis ne sapnī, bet nomodā. Gluži iederīga šādā putrojumā ir lepošanās ("Latvijas lepnums"!) ar kroplu kaiju "glābšanu un ārstēšanu", kas, nerunājot nemaz par Dieva un dabas likumu pārkāpšanu, gandē gan kaiju, gan no kaijām pārtiekošo dzīvnieku populācijas.
Atliek vien sirdsmieram atcerēties, kā ievērojams gastroenterologs pēc vegānisma un urīnterapijas apmātas pacientes tirādēm pajautājis: "Bet vai kaku uzkodāt?"
Normāls cirks daudzviet pasaulē iepretim agresīvai tumsonībai izrādījies visneaizsargātākais, tādēļ vieglāk iznīcināms. Vienīgi mednieki, kam atšķirībā no cirka māksliniekiem ir ieroči, var justies relatīvā drošībā. Nesenās ūdeļu atbrīvošanas akcijas Latvijas kažokzvēru audzētavās ir tikai turpinājums cirka grautiņam. Vēl jau arī govis tiek necienīgi raustītas aiz pupiem un nošķirtas no ģimenes, bet bites nav atbrīvotas no ļauno dravnieku stropiem.
Ak, ja dzīvnieki "justu un domātu" kā cilvēki! Tad zvēru parlaments atriebībā par aizliegumu uzstāties cirkā droši vien mums pašiem liegtu spēlēt un skatīties teātri. Tas taču ir izteikti dzīvniecisks instinkts! Tikai no homo sapiens par homo novus evolucionējis patērētājs spējīgs aizmuldēties, ka biksītes un bruncīši žurkām, pelēm, sunīšiem vai kaķīšiem ir "netikumīgi", bet cilvēkam "tikumīgi", ka braukt ar divriteni cilvēkam ir "dabiski", kamēr pērtiķim vai lācim ne, ka zvēriem lēkšana caur uguņojošu stīpu vai glābšanās no meža ugunsgrēka ir nepieņemama, kamēr humāno šovu uguns rijēji un vēmēji visnotaļ slavējami. Galu galā – arī cilvēka mitināšanās zem jumta un pie pilna galda taču ir dzīve "cietumā".
Laikos, kad par zinātniekiem sāk dēvēt zooloģisko iestāžu publikas izklaidētājus, ezotēriskus lopu bučotājus un vientiešu cirpšanā ieinteresētas veterinārārstu asociācijas, arī no kultūras darbiniekiem, pat nopietniem rakstniekiem un politiķiem nesagaidīt sapratni par dabas aizsardzību, populāciju bojāejas cēloņiem un sekām. Tad snobu izdevumā lasāma latvju vārda mākslas meistara jūsma par to, cik jauki redzēt nevis cirkā un zoodārzā, bet tēvzemes lielceļos brīvi klīstošas stirniņas, viegli saprotama. Kur un kā lai viņš uzzina, ka uz ceļa izstumtās stirniņas ne tikai apdraud autobraucēju dzīvību, bet brīdina par sistēmiskām dabas aizsardzības likstām. Vispirms jau par to, ka ceļa projektēšanā nav izmantoti zooloģiski pētījumi par dzīvnieku pārvietošanās takām. Otrkārt, kaut kas nav kārtībā ar dzīvnieku skaita regulēšanu, lasi, medībām. Visupēdīgi, stirniņas, alnīši, briedīši, lapsiņas, āpsīši, vardītes, krupīši, odzītes, pelītes uz šosejām kliegtin kliedz, ka tiem īstās mājas un brīvību atņēmusi pārmērīga mežu fragmentēšana un izciršana. Daudz skaudrāk nekā pagājušā gadsmita vidū uztverams zoologu zoologa Bernharda Gržimeka bēdu stāsts ar nosaukumu "Savvaļas dzīvniekiem nav patvēruma".
Lai nu kas, bet zvēru brīvlaišanas eksperti Saeimā pavisam droši zināja, ka pareizā atbilde uz Ojāra Vācieša "Astoņu kustoņu" uzdoto jautājumu "Kas tos astoņus kustoņus pirks?" varēja būt tikai viena: "Cirks!"
Jo zirgam nav naudas. Arī ērzelim, ko dzīvnieku tiesību pamatlicējs Kaligula reiz iecēla par Romas senatoru, tādas trūcis. Pat deputāta Latkovska, cerams, tagad plaukstošo ģimenes uzņēmumu nācies stiprināt ar Valsts kases līdzekļiem. Gatavošanās cilvēciskiem šoviem Salamonska cirka ēkā prasīs vēl lielāku nodokļu maksātāju upurēšanos. Laikmetīgie kultūrprojekti un lopu tiesību dziļāka izpēte neiztiks bez valsts AS "Latvijas Valsts meži" peļņas, ko var gūt, tikai atņemot brīvību un dzīvību visa veida meža iemītniekiem. Varbūt vienīgi PVD speciālisti, kas brīnumainā kārtā zina, kādai jābūt ziloņa labturībai, lai arī pieļauj peļu un žurku nīdēšanu, kaut ko pelnīs ar jauniem aizliegumiem. Tos īstenot taču vieglāk nekā apturēt cūku mēra izplatīšanos. Zvēru un kukaiņu tiesību izgudrošana paver neierobežotas biznesa iespējas gan laiskiem filozofiem, gan kontrolējošiem dienestiem. Interpretē, kā vēlies! Kustoņi neiebildīs.
Turklāt elitāru medību un oligarhu pusdienu entuziastam Dūklavam ērtāk koķetēt ar vegāniem, nevis atteikties no daudzām sugām nāvējošiem, toties "famīlijai" tīkamiem grozījumiem Meža likumā par cērtamo koku diametra samazināšanu. Izdevīgāk liet krokodila asaras par kāmīšiem, ko pazemo dresētāji, ne aizsargāt dzīvotnes. Ienesīgāk gānīt cirku, nevis saprātīgi ierobežot lauksaimnieciskās indēšanas industriju.
Saprotu, ka mesties spieķos tumsonības ratam, kuru ņipri ripina izglītības iestāžu bezatbildība, Saeimas populisms un zaļlielnieciska alkatība, ir gandrīz bezcerīgi. Ja jau urīnterapija, tad urīnterapija! Valsts prezidentam tikai jāizlemj – ar atbilstošām uzkodām vai tīrā veidā. Runa, kā noprotam, nemaz nav par cirku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!