Neesmu nekāds standartpacients, jo pirmās ģimenes ārstes seju pat tā īsti neatceros. Nevis sliktas atmiņas dēļ, bet gan tāpēc, ka padsmit gadu laikā ne reizi nebiju saslimis tik nopietni, lai vajadzētu doties pēc palīdzības. Otrā daktere, savukārt, pastāstīja, ka ģimenes ārsts katru mēnesi saņem naudu arī par katru pie viņa reģistrēto pacientu (tā ir tā slavenā "kapitācijas nauda", par ko visi runā). Manā gadījumā līdzīgi būtu, ja autoservisa remontstrādnieks katru mēnesi saņemtu piķi par to, ka mana mašīna darbojas bez jebkādas viņa iesaistes. Vai arī, ja Artuss Kaimiņš saņemtu algu par savu darbu Saeimā. Ā, pag...
Vēl viena nianse, kas mani fascinē ģimenes ārstu darbā ir intensīvais pacientu pieņemšanas laiks, proti – veselas četras stundas dienā. Šī standartprakse rada lielisku situāciju, kurā uz vizīti pie salīdzinoši pieprasīta speciālista vari pierakstīties tikai pēc divām nedēļām. Nezinu kā citiem, bet man grūti atcerēties kādu kaiti, kas pat bez īpašas ārstēšanas nebūtu pārgājusi divu nedēļu laikā. Protams, neskaitot akūtas saslimšanas vai lūzumus, kuru gadījumos tāpat dodos uz traumpunktu, nevis divas nedēļas gaidu pierakstu pie savas mīļās dakteres.
Ar raženu četru stundu darba dienu un, nepieciešamības gadījumā, arī pāris izbraukuma vizītēm pie pacientiem mājās man nekļūst skaidrs, par ko tieši ārsti vēlas saņemt lielākas algas? Cik viņi saņem šobrīd? Neviens tā īsti nezina, bet paši dakterīši par to nez kāpēc nerunā. Publiskajā telpā izskan informācija, ka "par sava atalgojuma lielumu ģimenes dakteri publiski nerunā, taču neoficiāli izskan, ka uz rokas ārsti vidēji nopelna no 600 līdz 800 eiro." Neesmu nozares eksperts, bet lēšu, ka šī varētu būt alga, neskaitot piemaksas par kvalitātes kritēriju izpildīšanu, hronisku pacientu aprūpi, mājas vizītēm, kapitācijas naudu, utt.
Kāpēc ģimenes ārsti tik aktīvi cīnās nevis par vienotas algu sistēmas ieviešanu un cieto algu palielināšanu, kas plānota visā veselības aprūpes nozarē, bet gan par kapitācijas naudas paaugstināšanu, kas principā skar tikai pašus ģimenes ārstus? Manuprāt, tāpēc, ka pēc šāda scenārija nebūtu iespēju papildu peļņai, absolūti neko nedarot. Lūk, neliela matemātika. Kapitācijas nauda par vienu pacientu šobrīd ir 0,854 € mēnesī. Vidējas noslodzes ģimenes ārstam ar 1000 pacientiem tie būs 854 € mēnesī. Labam ģimenes ārstam pilsētā, kura pacientu bāze ir 3000, mēs jau runājam par 2562 € kapitācijas naudu, kamēr darba stundas un padarītā darba apjoms ir identisks abiem iedomātajiem ārstiem.
Domāju, ka šis lieliski ilustrē to, kāpēc šobrīd algu cīņa un streiks notiek ar mērķi par 30 % palielināt kapitācijas naudu, nevis vienkārši algu – 30 % no divarpus štukām (768,6 € par 3000 pacientiem, ja būsim precīzi) ir krietni labāk nekā 200 € cietais algas pielikums. Un neļaujiet skaitļiem sevi samulsināt – lai arī 3000 pacientu šķiet ļoti daudz, ir ģimenes ārsti, kuriem to ir vēl vairāk (ja ticam Pēterim Apinim).
Ko ģimenes ārstu streiks nozīmē citiem medicīnas nozares darbiniekiem? Palielinātu darba apjomu un plānotās nozares algu palielināšanas aizturēšanu, jo daži izredzētie saskatījuši iespēju izsist sev daudz lielāku piķi, tāpēc reforma apstājusies līdz brīdim, kad ģimenes ārstu prasības netiks apmierinātas.
Ko ģimenes ārstu streiks nozīmē man, kā ar nozari nesaistītam cilvēkam? Pavisam vienkārši – savu streikojošo ģimenes ārsti joprojām varu apmeklēt, izstāvot dzīvo rindu, vienīgi par vizīti jāmaksā nevis 1,42 €, bet gan 10 €, par kuriem netiek izsniegts čeks (konkrētais piemērs no Rīgas mikrorajona slimnīcas). Ja vidēji ģimenes ārsts dienā pieņem 20 – 30 pacientus, nav viegli aprēķināt, ka mana dakterīte streika laikā iesūc nāsīs ap 250 € dienā un 1250 € nedēļā. Normāls streiks, vārdsakot. Gan jau tās rotas tomēr būs no īsta zelta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!