uldis bikis
Foto: LETA
Izskatīšanai Saeimā iesniegtā nodokļu reforma ir salīdzināma ar Dali gleznām – katrs tās uztver citādi. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes progresivitāte – vieni tajā redz sen gaidītu taisnīgumu, kamēr otri to vērtē kā sagrozītu un kropļotu realitātes atainojumu. Uzzinot, par kādu cenu gleznas tiek tirgotas, vieni nošausminās par nepamatoti lielo dārdzību, savukārt citi vērtē to kā attaisnojamu investīciju.

Lai gan visi ir vienisprātis, ka Dali ir milzīgs talants, tomēr par tā realizāciju domas dalās. Katrā ziņā Dali māksla nav tā, kas vienos nāciju. Arī manas sajūtas ir divējādas – ar prātu es vērtēju, ka (neiedziļinoties, manuprāt, kļūdainās niansēs) kopumā piedāvātās nodokļu izmaiņas ir pareizā virzienā un stiprinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, taču sirds ir nemierīga, ka politiskā tirgus rezultātā ir palaista garām iespēja uz pacēluma viļņa noslēgt jaunu "sabiedrisko līgumu". Tieši tas šobrīd ir vissvarīgāk – vienoties, kā mēs – visi Latvijas iedzīvotāji – proporcionāli saviem ienākumiem finansējam valsts sniegtos pakalpojumus.

Lai raksturotu situācijas absurdu, izmantošu Latvijas Kokrūpniecības federācijas veiktos aprēķinus. Šodienas pensionāru ienākumus gandrīz pilnībā veido pirmais pensiju līmenis, kas pēc būtības ir paaudžu solidaritāte, tas ir – cik šodienas strādājošie iemaksā no saviem algas ienākumiem, tik šodienas pensionāriem var sadalīt pensijām. Izrādās, ka privātā sektora uzņēmumu līdzdalība šajā procesā ir ārkārtīgi nesabalansēta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!