Jānis Volberts: Kurš investē oligarhu pārvaldītās ostās jeb laiks atvadīties no ļimončikiem  (81)

Ziņa par zemkopības ministra J.Dūklava nedeklarēto zemes īpašumu Rīgas brīvostā liek pievērst uzmanību gan valsts īpašumu pārvaldībai, gan ārvalstu investīciju piesaistes pamatprincipiem, kas attiecas ne tikai uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, bet arī augstākajām valsts amatpersonām, lai novērstu sava stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un citus korupcijas riskus.

Dienā, kad "Sabiedrība par atklātību – Delna" nosūtīja Ministru prezidentam M.Kučinskim atkārtotu vēstuli ar aicinājumu pieprasīt zemkopības ministra J.Dūklava demisiju saistībā ar tā sauktajām Rīdzenes sarunām (J.Dūklavs lūdza A.Šlesera kā brīvostas valdes priekšsēdētāja palīdzību par "15 ļimončikiem" pārdot privātu zemes gabalu ostā, kas "zem svešām famīlijām" piederot vairākiem kompanjoniem, tajā skaitā viņam – 10%), zvanīja viens no J.Dūklavu aizstāvošo organizāciju vadītājiem, kurš šīm sarunām pavēra skatu no cita punkta. Protams, pārmetumi par mūsu pērkamību un vēlmi apstādināt Latvijā ražošanu, bet pēc šīm muļķībām sekoja daudz svarīgākais - J.Dūklava sniegtais skaidrojums šim kungam. Proti, J.Dūklavs vēlējies palīdzēt Baltkrievijas investoram Rīgas brīvostā izveidot graudu pārkraušanas vietu. Ministri, protams, var investorus iepazīstināt savas nozares jautājumos, bet īpašumu darījumu līmeņa iesaiste nav izprotama.

Ārvalstu investīciju piesaistē ir divi fundamentāli principi, ko nedrīkst aizmirst (pārējais ir katras valsts izdarība mārketinga, izmaksu un apkalpošanas jomās):

1) Vienlīdzīga attieksme pret jebkuru perspektīvu potenciālo investoru, neatkarīgi, vai tas nāk ar vietējo vai ārvalstu kapitālu, iekams uzņēmums ir vai tiks reģistrēts Latvijā, darbojas saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem (t.sk. noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā) un nav saskatāmi reiderisma nolūki (starpcitu ir bijis gadījums no Krievijas kokrūpniecības giganta);

2) Vienlīdzīga attieksme, piedāvājot Latvijas infrastruktūru, vietējos sadarbības partnerus un pašvaldību, kur saimniecisko darbību veikt (piedāvājot vairākus izteiktajām prasībām atbilstošu variantus, izvēli atstājot pašam investoram).

Šī ir ļoti konservatīva, vairāk kā 10 gadus starptautisko organizāciju apviļāta pieeja ārvalstu investoru apkalpošanā, nerunājot par modernākiem un inovatīvākiem virzieniem. J.Dūklava gadījumā viss liecina, ka viņš nav ievērojis nevienu no abiem vienlīdzības principiem. Pirmkārt, jājautā, cik labi pārvaldīta ir valstij piederošā Rīgas brīvostas teritorija, lai to mūsdienīgi izmantotu jebkurš vietējais vai ārvalstu uzņēmums, cik lielu lomu šīs teritorijas pārvaldībā spēlē Rīdzenes old boys network, un, cik tīklam lojāls būs Loginova krustdēls kā jaunais ostas pārvaldnieks? Otrkārt, kāpēc netika piedāvāta Liepājas, Ventspils, Skultes, Salacgrīvas vai Mērsraga ostas konkrētajam kravu pārkraušanas projektam, ja reiz svarīga ir ostas teritorija? Bail iedomāties, kā J.Dūklavs darbojies visus šos gadus ar Latvijas austrumu kaimiņu varas vīriem, jo, pat pie rokas pieķerot paslepus tiekoties ar Krievijas premjera vietnieku, sarunas saturs netika atklāts.

Kā jums šķiet, kāpēc tikai uz Latvijas brīvostu pārvaldēm neattiecas valsts kapitālsabiedrību pārvaldības regulējums un noteicošā balss brīvostas lēmumu pieņemšanā ir pašvaldības vadītājam? Jo, piemēram, Roterdamas ostas pārvaldības modelī izbīdīt sev vēlamus darījumus būt daudz grūtāk. Papildus šādu sarunu kontekstā nedrīkst aizmirst par vienotu ES sankciju politiku attiecībā uz Krieviju pēc militāra iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas. Attiecībā uz man zvanījušā kunga histērisko J.Dūklava aizstāvības ķērcienu, jāatgādina, ka pat Krievijas importa embargo ieviešanas brīdī 2013.gadā, preces, kuras iekļautas sarakstā, sastādīja tikai 4,5% no Latvijas kopēja preču eksporta, jeb 0,2% līmenī no Latvijas IKP, citiem vārdiem - jau tad Latvijas eksporta grozs bija labi diversificēts un šādā virzienā ir attīstījies arī pēdējos četrus gadus.

Lai arī LIAA šobrīd investīciju piesaiste nesokas gan iekšēju faktoru dēļ (darbaspēka deficīts, tiesiskā (ne)paļāvība, elektroenerģijas izmaksas, čābīga infrastruktūra, iespējams arī, mainīgais LIAA personāls utt.) gan ārēju faktoru dēļ (sensitīvā ģeopolitiskā situācija), savā darbā tā konstanti ievērojusi minētos pamatprincipus ilgtspējīgas attīstības vārdā. Tikai viens man zināms izņēmums – stratēģisko investīciju projektu saraksts, ko piedāvā citu valstu pārstāvjiem ir gan negodīgs pret citiem projektiem, gan valsts reputāciju graujošs tā satura dēļ, tomēr bijušajam valsts prezidentam A.Bērziņam un atsevišķiem ministriem šī likās svarīga atribūtika gan tiekoties ar Vidusāzijas valstu vadītājiem, gan A.Merkeli. Atsevišķu ministru (nemaz nerunājot par Rīdzenes sarunās minētajiem oligarhiem) kāršu spēles atgādina kā minimums hercoga Jēkaba teritorijas dalīšanas stilu. Var jau savā padomju laiku būrītī ķērkt un ārdīties, bet skatoties plašāk un ilgtermiņā racionālāk, jāsecina, ka mērkaķiem ir sava vieta, bet cilvēkiem ir jāattīstās un attīstībā jāiet pa priekšu rītdienai.