Kāds gudrais ir teicis, ka cilvēki, kas ir pietiekami prātīgi, lai dotu labu padomu, parasti ir arī pietiekami prātīgi, lai to nedotu. Pilnībā piekrītu šai domai. Taču nevēlēšanās redzēt, kā topošo partiju veidotāji grasās pieļaut vēsturē aizgājušo partiju kļūdas, šodien ir pārvarējusi šo prātīgumu. Uzreiz jāsaka, ka domātas ir tās 3–4 samērā jaunās vai topošās partijas, kuras pretendē uz "Vienotības" nišu.
Politika ir sabiedrības galveno domstarpību (pat konfliktu) spogulis. Latvijā tādas ir divas. Pirmais nopietnais sabiedrības dalījums ir etniskais. To pārstāv Nacionālā apvienība no vienas puses un "Saskaņas centrs" – no otras. Savukārt iepretī populārajam uzskatam otrais dalījums nav liberāļos un sociāldemokrātos jeb labējās un kreisajās partijās. Otrais dalījums ir starp tiem, kas vēlas straujāku virzību (acīmredzot Eiropas un Rietumu pasaules virzienā), un tiem, kas ir vairāk konservatīvi un piesardzīgi. To otro, pārsvarā reģionos dzīvojošo, grupu galvenokārt un visefektīvāk pārstāv Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Savukārt straujākas virzības niša arī ir tā "Vienotības" niša.
Atļaušos izteikt hipotēzi par to, ko tad vēlas "Vienotības" nišas vēlētājs. Tas nedzīvo pagātnē, un viņu tik ļoti neuztrauc, kad, kurš, kam un ko ir nodarījis pāri. Viņš ir bijis un redzējis valstis, kuru iedzīvotāji ir daudz ko panākuši un dzīvo labi. Viņš dzīvo Latvijā, bet vēlas "dzīvot kā Eiropā". Protams, "Eiropa" ir daudz vairāk nekā tikai iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Bet neliekuļosim un nemānīsim sevi – pirmkārt, tas tomēr ir Eiropas ienākumu līmenis, kas dod iespējas atļauties arī daudz ko citu. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka no "proeiropeiskas" partijas vēlētājs sagaida straujāku virzību uz Eiropas dzīves līmeni. Un tas nav tikai "Vienotības" vēlētājs. Viena pēc otras socioloģiskās aptaujas apliecina, ka vēlētāji par prioritāri risināmiem uzskata tieši ekonomikas attīstības jautājumus.