Beidzot Ministru kabinets atkal ir pieķēries Latvijas politikai, ekonomikai un tehnoloģiskajai attīstībai fundamentālam jautājumam: kāda būs "Latvijas Mobilā Telefona" (LMT) un "Lattelecom" nākotne?
Vismaz akciju sadalījuma ziņā valdības pozīcija šķiet apsveicami skaidra: valsts apņemas paturēt sev kontrolpaketi abos sakaru uzņēmumos. Tās partneris – Ziemeļvalstu sakaru kompānija "TeliaSonera" (TS) – joprojām pie tās netiks. Šādu nostāju premjers Māris Kučinskis un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens sabiedrībai apliecināja publiski un pietiekami kategoriski.
Diemžēl mums ir jārēķinās, ka latvju izpildvaras politiskās drosmes rezerves šajā jautājumā līdz ar to var būt izsmeltas. Tāpēc rodas iespaids, ka ministru prātos gluži automātiski nobriest – manuprāt, dziļi maldīgs un, nebaidīšos no lēti melodramatiskiem draudiem, arī viņu turpmākai karjerai postošs – lēmums: no LMT un "Lattelecom" mehāniski veidot vienotu sakaru nozares "superuzņēmumu".