Jā, tieši tā – valdošās Saeimas koalīcijas partijas, deputāti un īpaši vecie komunisti, kuri atkal valda Latvijā, ņirgājas par Nacionālās pretošanās kustības varoņiem, arī tiem, kuri 1987. gadā uzdrošinājās organizēt drosmīgās pretpadomju demonstrācijas. Protams, protams, viņi visi to vairāk vai mazāk sparīgi noliegs un rādīs viens uz otru ar pirkstu. Nacionālā apvienība rīt pulēs spalvas un gozēsies uz šo patieso varoņu fona, daļa no "Vienotības" un tās atbirumiem arī.
Bet darbi nepielūdzami liecinās vienu – viņiem brīvības cīnītāji interesē tikai tad, kad jāpulē reitingi. To nevar teikt par visiem ierindas biedriem, bet par vadošajiem, īpaši jau parlamenta un valdības pārstāvjiem, pilnīgi noteikti. Viņi visi ir atbildīgi par to, ka Atmoda tika nozagta. Bez izņēmumiem. Īpaši jau veco komunistu apvienība – ZZS, kas ir viena no vecākajām varas partijām Latvijā.
Tieši pirms 30 gadiem vairāki Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki organizēja pretpadomju demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa. Pirmajās rindās bija cilvēktiesību aizstāvības grupa "Helsinki 86", kuru 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Līdz 1987. gadam viņiem bija pievienojušies arī citi drosmīgie. Lielāko daļu no viņiem 23. augustā čekisti ieslodzīja kādā dzīvoklī un neļāva piedalīties demonstrācijā. Tomēr viņi bija paveikuši savu drosmīgo uzdevumu – pie Brīvības pieminekļa bija sapulcējušies, pēc dažādām aplēsēm, no pieciem līdz pat desmit tūkstošiem demonstrantu. Pretošanās kustības dalībnieki ar savu drosmi un ārkārtējo uzdrīkstēšanos bija pārrāvuši okupācijas režīma baiļu loku.
Šobrīd ar laika distanci skeptiķiem ir viegli teikt, ka pēc 1987. gada 23. augusta demonstranti nepiedzīvoja padomju režīma briesmīgākās represijas. Tomēr tajā laikā neviens nevarēja būt drošs, ar ko tas viss beigsies. Lielākā daļa ļoti labi zināja okupācijas režīma ļauno, neprognozējamo un nestabilo dabu – katrs demonstrācijas dalībnieks riskēja ar visu. Viņus jebkurā mirklī varēja apcietināt, izmest no darba, skolas, augstskolas, ieslodzīt, spīdzināt, izsūtīt vai pat nogalināt. Represijām varēja tikt pakļautas arī ģimenes, tostarp bērni. Tā režīms bija rīkojies faktiski vienmēr. PSRS vadoņi iesāktās reformas, kuras dēvēja par "Pārkārtošanos" ("Perestroika" – krievu val.) vai "Atklātību" ("Glasnostj" – krievu val.), varēja beigties jebkurā mirklī. Tā bija beigušas gandrīz visas režīma īslaicīgās "atkušņu" lēkmes. Neviens no demonstrantiem nevarēja zināt par aizkulišu sarunām starp lielvalstu vadītājiem, īpaši starp ASV prezidentu Ronaldu Reiganu un PSRS vadoni Mihailu Gorbačovu.
1987. gads Latvijā bija nestabils un ārkārtīgi bīstams laiks valsts patriotiem. Tomēr Nacionālas pretošanās kustības dalībniekiem bija izdevies agrāk neiedomājamais – tūkstošiem cilvēku, par spīti čekistu un miliču ķēdēm, atnāca pie Brīvības pieminekļa un skaļi sauca: "Demokrātiju, Brīvību!" Tika skandēti Latvijas himnas vārdi: "Dievs, svētī Latviju!" Vēl burtiski pirms gada vai diviem šos vārdus cilvēki atļāvās teikt tikai čukstus. Čeka un kompartijas funkcionāri bija šokā – viņi saprata, ka baiļu loks ir pārrauts. Pretošanās kustības dalībnieki ar savu drosmi bija iedvesmojuši tūkstošus nebaidīties.
Mūsdienās mēs dažādos atceres brīžos runājam gandrīz tikai par šiem drosmīgajiem. Tai pašā laikā mēs izvairāmies uzdot citus būtiskus jautājumus. Kur 1987. gada 23. augustā bija tādi mūsdienu varas vīri kā bijušie kompartijas funkcionāri Aivars Lembergs un Augusts Brigmanis, komunists Jānis Dūklavs, komjauniešu aktīvisti Jānis Reirs, Andris Ameriks, Jānis Urbanovičs un daudzi citi, kuri šobrīd ir, maigi izsakoties, ļoti turīgi cilvēki un gadiem ilgi veido faktisko politisko eliti? Lielākā daļa no viņiem toreiz cieši turējās pie savas okupācijas režīma karjeras un bija gatavi kalpot jebkurai Kremļa pavēlei, kā to bija darījuši iepriekš.
Viņi nebija drosmīgo rindās, kad vajadzēja patiesi cīnīties par Latviju. Patiesībā viņus valsts un tautas intereses neinteresēja ne toreiz, ne arī tagad. Pretējā gadījumā Latvija šobrīd nebūtu viena no atpalikušākajām ES valstīm ar vienu no augstākajām ēnu ekonomikām, korupcijas līmeni, sociālās nevienlīdzības plaisu un dziļāko demogrāfisko bedri. Lai arī viņi ir bijuši visaugstākajos politikas līmeņos jau daudzus gadus, viņi to sparīgi noliegs. Tomēr mēs varam konstatēt sausu faktu – kompartijas un komjaunatnes funkcionāri lielā mērā ir atjaunojuši savu varu. Latvijas Atmodu viņi ir konvertējuši privātās bagātībās.
Bet kā izpaužas ciniska ņirgāšanās par pretošanās kustības dalībniekiem? Tas ir nožēlojams farss, kurā ir iesaistījušās visas Saeimas koalīcijas partijas. Mēs redzam, ka liela daļa no kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras darboņiem šobrīd dzīvo trekni, viņi izbauda varas dotās iespējas pilnā mērā. Dažos gadījumos krietni ārpus jebkādas mēra sajūtas. Viņi ir uzbūvējuši stabilas "siles sistēmas", kur uzticami partijas biedri par lielāku vai mazāku, bet stabilu vietu pie tās pašas siles kalpo aizrautīgāk nekā paši lembergi, dūklavi, brigmaņi saviem agrākajiem sirpja un āmura "ideāliem".
Savukārt daļa Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ir uz pazemojošas nabadzības sliekšņa. Tālajā 1996. gadā tika pieņemts likums "Par Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu". Saskaņā ar likumu šie drosmīgie cilvēki tika pie neliela pabalsta 50 latu apmērā, līdz 2016. gada sākumā tas tika palielināts no 71 eiro līdz 100 eiro mēnesī. Pabalsts tiek izmaksāts no Aizsardzības ministrijas budžeta. Kopumā runa ir par 390 cilvēkiem. 1996. gadā likuma idejas būtība bija garantēt šiem cilvēkiem atbalstu vismaz minimālās algas apmērā. Toreiz tā bija apmēram 50 eiro.
Apmēram pirms gada pilsoniskās iniciatīvas grupa, kuru vada aktīviste Ieva Dāboliņa, sagatavoja un iesniedza priekšlikumu lielākajām Saeimas frakcijām, kurā lūdza palielināt šo pretošanās kustības dalībnieku atbalstu līdz pašreizējās minimālās algas līmenim. Viņa arī organizēja atbalsta vēstuli, kuru parakstīja vairāki rakstnieki, uzņēmējs Vilis Vītols, zinātnieks Ivars Kalviņš, arhibīskapi Jānis Vanags un Pēteris Sproģis un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.
Dāboliņa ar saviem domubiedriem tikās ar NA valdi, Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, "Vienotības" un ZZS Saeimas frakcijām. Pagājušā gada septembrī pie aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa devās vēl cita idejas aizstāvju grupa – mācītājs un zemessargs Guntis Kalme, valodniece Vineta Poriņa, zinātnieks un uzņēmējs Dainis Geidmanis un arī pati grupas koordinatore Ieva Dāboliņa. Skumji ironisks ir fakts, ka pašreizējais aizsardzības ministrs ir Raimonds Bergmanis – pirmais Latvijas sportists, kurš pēc neatkarības atjaunošanas nesa Latvijas karogu Barselonas vasaras olimpiskajās spēlēs. Viņam bija jāatrod spēks un politiskā griba atrast līdzekļus, kā atbalstīt cilvēkus, kuri pirmie pacēla Latvijas neatkarības karogu vēl okupācijas laika demonstrācijās. Tomēr Bergmaņa partijas biedri no veco komunistu apvienības ZZS ir uzsēdinājuši Aizsardzības ministriju uz tādas budžeta "diētas", ka Atmodas varoņiem tur neatrast nevienu lieku eiro centu.
Kāds ir rezultāts? Skumji un traģiski ironisks. 30 gadus pēc 1987. gada drosmīgajām demonstrācijām Atmodas varoņi, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki ir pazemoti ar pilnīgu vienaldzību un ignorējošu necieņu no lielāko Saeimas frakciju puses, kuras vada Augusts Brigmanis, Solvita Āboltiņa un Raivis Dzintars. Pašu Saeimu vada tās priekšsēdētāja NA biedre Ināra Mūrniece. Pieminētajiem un viņu biedriem, tostarp formālajiem "Vienotības" atkritējiem, neatradās politiskā griba un vēlēšanās reāli palīdzēt patiesajiem Atmodas varoņiem. Attaisnojuma tam nav nekāda – citos gadījumos, kad runa ir par daudzkārt lielākiem budžeta līdzekļiem, tad politiskā griba un nauda atrodas. Kad runa ir par deputātu un ministru algu pielikumiem, arī tad atrodas politiskā griba un līdzekļi. Bet Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki...
2017. gada 23. augustā mums ir jāatzīst, ka esam ievēlējuši par Saeimas deputātiem politiķus, kuri trulā vienaldzībā nodevuši 1987. gada 23. augusta varoņus. Vara Latvijā ir atdota bijušajiem komunistiem. Bet vai bijušajiem komunistiem? Kā zināms, bijušo čekistu nemēdz būt. Komunistu nomenklatūras darboņi ļaunuma impērijas hierarhijā bija virs čekistiem.
Protams, izlasot šo rakstu, daži no pieminētajiem politiķiem un partiju pārstāvjiem atradīs dažādus attaisnojumus savai neizdarībai. Proti, rādīs ar pirkstu cits uz citu. Interesanti, kurš no viņiem pateiks – es izdarīšu visu, lai šī ļoti simboliskā netaisnība tiktu izlabota nekavējoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!