Sākšu ar nelielu vēsturisku ekskursu: skolas gados sapņoju par Latvijas neatkarību, vienreiz par pārāk atklātu uzskatu paušanu mani pat gandrīz izslēdza no skolas, kā skolnieks gāju uz mītiņiem, manifestācijām, dziedādams tautas dziesmas, gāju gājienos, neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā – 1990. gada 4. maijā – sargāju Augstāko padomi, 1991. gada janvārī, kad neatkarība bija apdraudēta, biju Vecrīgā uz barikādēm. Reizēm domāju – labi gan, ka nepiedzimu agrāk, jo padomju laikos man noteikti būtu bijušas problēmas uzskatu dēļ. To, ka kādreiz kļūšu par politieslodzīto ar savas mīļās, neatkarīgās Latvijas gādību, nespēju pat iedomāties. 1992. gadā sāku studēt, tāpēc nekādā politikā neiesaistījos, tomēr visam turpināju sekot līdzi. Redzēju "prihvatizāciju" jeb, citiem vārdiem, valsts nozagšanu visās tās fāzēs.
Loğiski, ka šādā izzagtā, uz spekulācijām un parāda dzīvojošā valstī 2008. gada ekonomiskā krīze izpaudās daudz smagāk nekā citās Eiropas zemēs: viss bruka, valsts bija uz bankrota robežas, valsts iestādēs cilvēki nesaņēma algu, privātās iestādes vai nu bankrotēja, vai atlaida lielu daļu darbinieku. Mani tas tik tieši neskāra (bet netieši – kā muzikantu – gan), tomēr sāpēja sirds par valsti, par zemi, par tautu. Un uz šīs krīzes fona Ministru prezidents Godmanis nolēma glābt "Parex" banku, ieguldot tajā vairāk nekā miljardu latu, – banku, kura bija izveidota par komjaunatnes naudu un ar VDK eksdarboņu līdzdalību, kura tikusi vainota koruptīvās shēmās un netīras naudas atmazgāšanā. Saskaņā ar 2012. gadā veikto Baibas Rulles pētījumu šī nauda Latvijai ir zudusi, t. i., katrs iedzīvotājs ir zaudējis apmēram 500 latu jeb 700 eiru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!