Atļaušos izteikt apgalvojumu, ka iedzīvotājus braukt projām motivē būtiskā plaisa starp iedzīvotāju vēlamo un reālo ikmēneša atalgojumu. Atbilstoši SKDS nesen publicētajam pētījumam[i] iedzīvotāji mēnesī vēlas saņemt 1200 eiro, tomēr reālā vidējā neto mēnešalga ir gandrīz divreiz mazāka. Tieši zemais labklājības līmenis kalpo kā dzinējspēks ēnu ekonomikai, aplokšņu algām un, iespējams, arī korupcijai, vienlaikus novedot tādā kā vāveres ritenī, kavējot sekmīgāku ekonomikas attīstību. Saeimas apstiprinātā nodokļu reforma sniegs tikai nelielu strādājošo ienākumu pieaugumu zemāko algu saņēmējiem, tāpēc nākamie soļi iedzīvotāju labklājības celšanā būtu jāsper virzienā uz aktivitātēm, kas būtiski palielinātu vidējo atalgojumu.
Otrkārt, papildu ierobežojumus labklājības izaugsmei uzliek ekonomiskās krīzes laikā aizbraukušo iedzīvotāju skaits, kuri šobrīd veiksmīgi strādā pie citu valstu ekonomikas izaugsmes veicināšanas. Lai gan skolas laikā tika uzsvērts, ka Latvijas bagātība ir tās meži, lauki un nedaudz arī derīgie izrakteņi, es uzskatu, ka mūsu galvenā bagātība ir mūsu cilvēki. Tādēļ jādara maksimāli iespējamais, lai radītu priekšnosacījumus viņiem dzīvot un atgriezties Latvijā. Bez reāliem risinājumiem, kas nodrošinās mūsu citās ES valstīs strādājošajiem cilvēkiem līdzvērtīgus dzīves apstākļus Latvijā, reemigrācija nenotiks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!