Uldis Biķis: Rūpniecība ir reģionu dzīvība  (61)

Taču laimes nekad nav par daudz. Katra personīgo laimes sajūtu nosaka ne tikai viņa individuālie dzīves apstākļi un ienākumu līmenis, bet arī sajūta, ka saimnieciskie un sabiedriskie procesi valstī kopumā attīstās harmoniski. Kaut arī dzīve Latvijā uzlabojas ļoti daudzos veidos, reģionālās attīstības plaisas Latvijā joprojām diemžēl ir ļoti dziļas. Rīgas un tās reģiona iedzīvotāji jau bauda dzīves līmeni, kas vairākos būtiskos rādītājos ir tuvu Eiropas Savienības vidējam vai pat pārspēj to. Taču, lai visiem būtu sajūta, ka attīstība valstī kopumā virzās pareizajā virzienā, ir svarīgi, lai šim līmenim pietuvotos arī citi Latvijas reģioni. Šajā ienākumu atšķirības izlīdzināšanā ļoti svarīga loma ir tieši rūpniecībai.

Rūpniecības īpatsvars reģionos

Iepriekšējā rakstā jau skaidrojām, ka rūpniecības loma Latvijas ekonomikā ir lielāka, nekā varētu šķist pēc tās īpatsvara kopējā pievienotajā vērtībā, kas ir aptuveni 13%. Turklāt tas ir rādītājs par valsti kopumā, kas var tikai pastiprināt maldinošo iespaidu par rūpniecības nozīmi reģionos un atsevišķu cilvēku dzīvē. Nevienam no mums ikdiena vienmērīgi neaptver visu valsti – mēs visi dzīvojam kādā pilsētā, tās reģionā, ciemā vai lauku apvidū. Nacionālajā attīstības plānā ietvertais cēlais mērķis — sasniegt apstrādes rūpniecības 20% īpatsvaru ekonomikā – jau labu laiku daudz kur Latvijā ir realitāte. Kā liecina pagaidām jaunākie pieejamie dati par 2014. gadu, rūpniecības devums Vidzemes reģionālajā kopproduktā ir 19,0%, Zemgalē – 20,0%, bet Kurzemē – 20,5%. Ilgākā laika posmā šis īpatsvars ir svārstījies bez izteiktas tendences, par pāris procentpunktiem samazinoties Vidzemē, tikpat pieaugot Kurzemē, bet nemainoties Zemgalē. Savukārt "tikai" 14,9% lielais rūpniecības īpatsvars Latgalē ir spilgts neizmantoto iespēju indikators. Priekšnosacījumi rūpniecības attīstībai šajā reģionā ir, par to liecina kaut vai mašīnbūves uzņēmuma "LEAX Rēzekne" un koncerna "Latvijas Finieris" saplākšņa ražošanas uzņēmuma SIA RSEZ "Verems" sekmīgā darbība Rēzeknes pievārtē.

Kāpēc reģioni bez šīs nozares nevar iztikt?

Kāpēc apstrādes rūpniecības devums ekonomikā kopumā tomēr ir mazāks? Iemesls tam ir Rīga, kur atbilstoši 2014. gada datiem tas bija tikai 7,6%. Zinot galvaspilsētas augsto labklājības līmeni, varētu teikt – lūk, varbūt bez rūpniecības var gluži labi iztikt? Vairāku iemeslu dēļ tomēr nevar vis.

Pirmkārt, tiešais rūpniecības devums Rīgā, kaut arī neliels, nav nenozīmīgs. Otrkārt, arī Rīgas ienākumi, ko tai sniedz galvaspilsētas statuss, ir ļoti cieši saistīti ar valsts ekonomikas kopējo veiktspēju, kurā rūpniecībai ir jau krietni būtiskāka nozīme. Ir pašsaprotami, ka, būdama lielākā eksporta nozare, rūpniecība ir galvenais dzinējspēks pārējai tautsaimniecībai, jo bez ārējās tirdzniecības mūsdienīga ekonomika Latvijā nav iedomājama.

Treškārt, reģioniem ar zemāku iedzīvotāju blīvumu nekā mūsu galvaspilsētā un tās tuvākā apkārtnē ir ierobežotas iespējas attīstīt eksportspējīgās pakalpojumu nozares, kas padara salīdzinoši turīgu Rīgu. Tie ir biznesa ārpakalpojumi, informācijas un sakaru, kā arī finanšu pakalpojumi: 80–90% no pievienotās vērtības šajās nozarēs tiek radīti Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Ja runājam par šo nozaru eksportējošajiem uzņēmumiem, tad galvaspilsētas īpatsvars ir vēl augstāks. Tas izriet no prasībām pret darba tirgu — šīm nozarēm vajadzīgs ļoti plašs augsti specializētu zināšanu klāsts, kāds ir atrodams lielpilsētās. Ar šādām zināšanām apveltītiem speciālistiem savukārt ir ļoti augstas prasības pret izglītības, kultūras un atpūtas iespēju daudzveidību viņu dzīvesvietas apkārtnē. Pat tūrisms, kas arī ir liels pakalpojumu eksporta ieņēmumu avots, ir izteikti koncentrēts tieši Rīgas reģionā.

Tā kā zemes resursi nav bezgalīgi, lauksaimniecība un mežsaimniecība, kuru īpatsvars reģionos ir aptuveni desmitā daļa no to kopprodukta, turpmāk, visdrīzāk, attīstīsies lēnāk nekā ekonomika kopumā. Tāpēc, runājot par reāliem, nevis sapņu scenārijiem, reģionu nākotne ir galvenokārt atkarīga no spējas eksportēt rūpniecības preces — uz pārējo Latviju vai pārējo pasauli. Līdz ar to ļoti būtiska ir produktu un sniegto pakalpojumu attīstība jau esošajos – stabilajos un ilgtspējīgi strādājošajos – ražošanas uzņēmumos. Tie jau tagad saviem darbiniekiem visos statistiskajos reģionos, izņemot Rīgu, maksā vairāk par šo reģionu vidējo algu. Atskaitot Kurzemi, šī starpība ir nozīmīga.

Rūpniecība rada darbvietas

Arī reģionālo darbvietu radīšanā rūpniecībai ir ļoti nozīmīga loma. Kurzemē un Vidzemē tās tiešais devums nodarbinātībā ir 20%, Zemgalē un Latgalē tas ir tikai par 2–3 procentpunktiem zemāks. Absolūtos skaitļos 2016. gadā aizņemto darbvietu skaits apstrādes rūpniecībā Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē kopā bija 49,4 tūkstoši. Vēl 22,6 tūkstoši bija Pierīgā, kas struktūras ziņā ir kā pāreja starp Rīgas un pārējās Latvijas ekonomiku. Turklāt jāņem vērā arī netiešā ietekme – rūpniecības radītās darbvietas citās nozarēs. Šis gan ir plaši interpretējams jautājums, taču visbiežāk vienas eksporta sektora darbvietas ietekmei uz vietējo nodarbinātību tiek izmantoti koeficienti 2,5–3,0 robežās. Tātad kopumā no apstrādes rūpniecības reģionos atkarīga vairāk nekā puse darbvietu!

Turklāt, salīdzinot pievienoto vērtību uz vienu iedzīvotāju ar datiem par strādājošo skaitu, reģionālā griezumā atklājas interesanta, pat viegli pārsteidzoša aina. Izrādās – daļēji izņemot Latgali, atšķirīgo ekonomiskās aktivitātes līmeni nenosaka darba ražīgums. Kopējā pievienotā vērtība uz vienu aizņemto darbvietu reģionos ir līdzīga, Kurzemē pat jūtami pārspēj Rīgas sniegumu. Vēl interesantāks pretstats dominējošajiem priekšstatiem redzams apstrādes rūpniecības datos. Rīgas rādītājs ir otrais sliktākais, turpretim ne tikai Kurzemē, bet arī Zemgalē pievienotā vērtība rūpniecībā uz vienu darbinieku ir lielāka par valsts vidējo rādītāju gan nozarē, gan ekonomikā kopumā.

Avots: CSP dati, "Latvijas Finiera" aprēķini

No tā var secināt, ka tieši krasi atšķirīgais darbvietu skaits uz vienu iedzīvotāju nosaka ekonomiskās aktivitātes reģionālās plaisas un vēlreiz akcentē, cik svarīga ir darbvietu radīšana ārpus galvaspilsētas reģiona. Ja šo vietu iedzīvotājiem šādu iespēju dod, viņi strādā ļoti ražīgi! Tas, ka iedzīvotāju labklājības līmenis reģionos nav tik augsts kā Rīgā, skaidrojams ar kopējo saimnieciskās aktivitātes līmeni, kas tajos ir pārāk zems.

Dārga elektrība – risks reģionu attīstībai

Loģiskais aplis noslēdzas – lai dotu iespēju reģionu iedzīvotājiem strādāt, ir svarīgi nelikt šķēršļus apstrādes rūpniecības attīstībai. Viens no faktoriem, kas nozarei, īpaši reģionos, šobrīd rada būtiskas konkurētspējas problēmas, ir salīdzinoši augstās elektrības cenas. Te var saskatīt skumju paradoksu — enerģētikas politikas lēmumi, kas noveduši pie elektrības sadārdzinājuma, ir pamatoti tieši ar vēlmi veicināt vienmērīgu attīstību.

Diemžēl rezultāts ir pretējs. OIK ietekme uz elektrības cenām ir vispārzināma. Kaut arī subsīdijas saņēmēji – dabasgāzes koģenerācijas stacijas, mazie HES, biogāzes stacijas, vēja rotori – kaut kādu vietējo nodarbinātību ir radījuši, tā noteikti nav salīdzināma ar rūpniecības devumu. Tāpat rūpīgi jāizvērtē, kādu ietekmi uz reģionu ekonomiku konkurētspēju var radīt jaunas investīcijas sadales tīklos. Uzlabojumi ir nepieciešami, taču, veicot papildu ieguldījumus, kas tiek segti no patērētāju maciņiem, ir kritiski jāizvērtē gan apdzīvotības, gan elektrības patēriņa tendences reģionos. Citādi par lielu naudu radītā perfektā infrastruktūra pēc dažiem gadiem var izskatīties kā lauka vidū pamests mirdzošs mersedess.