Protams, velobraukšanai ir dažādas priekšrocības. No punkta A līdz punktam B, īpaši centra robežās vai no tuvās Pārdaugavas līdz Vecrīgai, var nokļūt ātrāk nekā ar mašīnu vai sabiedrisko transportu, turklāt nav jāpiedalās Ušaka padoto iecienītajā spēlē "Izvairies no Bomāra". Mērenā fiziskā slodze arī nāk par labu veselībai, un, ja maršruts ved cauri kādam Rīgas parkam, ir iespēja arī uzelpot svaigu gaisu. Lai to saprastu un atzītu, nav jābūt deģenerātu kustības "Pilsēta cilvēkiem" biedram. Pietiek ar veselo saprātu.
Bet ko darīt ar visiem riteņbraucējiem, kas katru dienu izpelnās velodarasta slavu? Ko darīt ar tiem, kas ar mierīgu sirdi brauc ar 30 km/h pa ietvi un, ja nu kādam gājējam uzbrauks, tad pēc tam pašu gājēju nolamās par uzdrīkstēšanos atrasties viņa velosipēda priekšā, kā arī negadījumā vainos slikto veloinfrastruktūru? Ko darīt ar visiem brašajiem, kas vēsā mierā brauc "pret spalvu" vienvirziena ielās un pēc tam soctīklos sūdzas par ļaunajiem autobraucējiem, kas viņiem brauc virsū?
Atrisinājums ir pavisam vienkāršs – atļaut braukt ar velosipēdu tikai tiem, kuriem ir vismaz B kategorijas tiesības un divu gadu stāžs. Ideāli būtu, ja varētu arī uzlikt kaut kādu minimāli nobraukto kilometru skaitu pilsētas satiksmē, bet to diemžēl ir nereāli izkontrolēt. Kāpēc stāžs? Pavisam vienkārši – ja cilvēks nav pilnīgi atsaldēts lohs, pēc divu gadu ikdienas braukšanas būs gūta daudz plašāka izpratne par satiksmes organizāciju.
Teiksim tā, kad es biju jauns, es regulāri braucu ar riteni (tas gan bija, pirms vēl braukt ar velo skaitījās stilīgi, tādēļ tad riteņbraucēju bija daudz mazāk un attieksme pret viņiem sūdīgāka). Satiksmes noteikumi, protams, bija domāti mīkstajiem, bet, ja, pārkāpjot satiksmes noteikumus, kāds cits man gandrīz uzbrauca, pie vainas, protams, bija tas kroplis, kas uzdrīkstējās braukt man virsū. Intelektuālās attīstības līmenī es biju velosipedistus vulgaris.
Pagāja kāds laiciņš, nokārtoju tiesības, sāku braukt ar mašīnu. Velosipēdu pārsvarā izmantoju, lai brauktu uz un no kodieniem. Pagāja vēl kāds laiciņš, karjera gāja uz augšu, un es sapratu, ka, lai brauktu uz un no kodieniem, tomēr piemērotāks ir taksometrs. Turklāt ritenis nav tas praktiskākais transportlīdzeklis, lai klubā sakoļītu beibi vestu pie sevis.
Kad atsāku regulāri braukt ar riteni, kaut kas bija noticis. Kad šķērsoju ielu, jau laicīgi skatījos, vai kādas mašīnas trajektorija nedraud šķērsot manējo. Tomēr, braucot ar 20 km/h, pārvietošanās ātrums sanāk ap sešiem metriem sekundē jeb gana straujš, lai mašīna, kas griežas pa kreisi, var mani nepamanīt. Labi, ja būs negadījums, vainīgs nebūšu, bet apziņa, ka apdrošinātāji mani nevajās ar regresa prasībām, nekādā veidā nesekmēs ātrāku lauztās rokas dzīšanu. Ja arī noteikumus pārkāpu, lēmums bija apzināts un riski tika izvērtēti atbilstoši apkārtējās satiksmes situācijai.
Daudz biežāk pārvietojos pa brauktuvi, jo automašīnas tomēr ir prognozējamas. Un, galu galā, pa ietvi braukt var tikai lēni vai kā lohs, jo gājējiem priekšroka, kas nozīmē, ka vienmēr jāspēj nobremzēt. Un tā tālāk.
Tāpēc risinājums ir pavisam elementārs – ja nav B kategorijas autovadīšanas tiesību un vismaz divu gadu stāža, ar riteni lielākās pilsētās drīkst pārvietoties tikai pa īpašiem, atdalītiem veloceliņiem, kā arī slēgtās trasēs. Tas uzlabotu satiksmes drošību itin visām satiksmes dalībnieku grupām.
* http://www.aftonbladet.se/bil/a/d3K3J/sa-manga-struntar-i-rodljusen
** http://www.vibilagare.se/nyheter/6-av-10-cyklister-kor-mot-rott
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!