Protams, velobraukšanai ir dažādas priekšrocības. No punkta A līdz punktam B, īpaši centra robežās vai no tuvās Pārdaugavas līdz Vecrīgai, var nokļūt ātrāk nekā ar mašīnu vai sabiedrisko transportu, turklāt nav jāpiedalās Ušaka padoto iecienītajā spēlē "Izvairies no Bomāra". Mērenā fiziskā slodze arī nāk par labu veselībai, un, ja maršruts ved cauri kādam Rīgas parkam, ir iespēja arī uzelpot svaigu gaisu. Lai to saprastu un atzītu, nav jābūt deģenerātu kustības "Pilsēta cilvēkiem" biedram. Pietiek ar veselo saprātu.
Bet ko darīt ar visiem riteņbraucējiem, kas katru dienu izpelnās velodarasta slavu? Ko darīt ar tiem, kas ar mierīgu sirdi brauc ar 30 km/h pa ietvi un, ja nu kādam gājējam uzbrauks, tad pēc tam pašu gājēju nolamās par uzdrīkstēšanos atrasties viņa velosipēda priekšā, kā arī negadījumā vainos slikto veloinfrastruktūru? Ko darīt ar visiem brašajiem, kas vēsā mierā brauc "pret spalvu" vienvirziena ielās un pēc tam soctīklos sūdzas par ļaunajiem autobraucējiem, kas viņiem brauc virsū?