Elīna Pinto: Otrā elpa 'reemigrācijas politikai' vai miglas pūšana Sprīdīša acīs?  (110)

Demogrāfs Ilmārs Mežs "Delfi"/"Certus" pētījumā "Latvija 2020 – Kas dzīvos un strādās Latvijā?", vaicāts, kāda būs nākotne, ja demogrāfisko situāciju neizdosies uzlabot, atbild: "Mūsu mūžam Latvijas vēl pietiks." Taču vēlēšanas tuvojas, un ar tādu saukli tajās iesoļot tomēr negribētos nevienam politiķim. Lai šo latviski skarbo prognozi uzlabotu, jāstrādā vismaz četrās frontēs: kopējā ekonomikas izaugsme ir uz piesardzīgi optimistiskas līknes, dzimstības veicināšanas atbalstam budžets nu iedalīts, atliek vēl reemigrācija un imigrācija.

Taču bēdīgi slavenais Reemigrācijas plāns 2016. gadā ir izčākstējis, atstājot nepiepildītu gaidu mieles abās robežas pusēs. Nu tiek ievilkta otrā elpa valsts sarunai ar saviem cilvēkiem ārvalstīs, taču tā riskē izskatīties pēc miglas pūšanas acīs: tajā pagaidām pietrūkst svaiguma un jaudas, kas varētu raisīt patiesu divvirzienu ieinteresētību un tā nest rezultātus. Palaist garām šo otro iespēju var būt pat neatgriezeniski, tāpēc premjera vārdiem jāseko mērķtiecīgai, pragmatiskai un saskaņotai rīcībai gan no valsts, gan pašvaldību, gan privātā sektora puses, lai roku rokā ar diasporas un reemigrantu organizācijām un profesionāļu tīkliem liktu drošu pamatu diasporas iesaistei Latvijas izaugsmē.

Būtu tuvredzīgi pamest novārtā diasporas potenciālu Latvijas tautsaimniecībā. Tas ir vairāk kā nacionālromantisks apsvērums un atšķirībā no viesstrādniekiem – ilgtspējīgs. Eiropā vien ir tūkstošiem Latvijas piederīgo, kas guvuši pieredzi, piemēram, būvniecības un viesmīlības nozarēs – tajās Latvijas algu līmeņi jau ir konkurētspējīgi.

Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā un Īrijā strādā liels skaits mediķu un IT speciālistu, Londonā, Frankfurtē un Luksemburgā – finanšu speciālisti. Neapzināts ir Latvijas studentu ārvalstīs potenciāls. Šie profesionāļi – vismaz pagaidām, gan zem augoša asimilēšanās riska – ir ar latviešu valodas zināšanām un izpratni par Latvijas uzņēmējdarbības un sabiedrisko vidi. Turklāt, pat šobrīd neatgriežoties, viņi var dot vērtīgu ieguldījumu eksporta un investīciju veicināšanai, ko sākusi izzināt LIAA. Valdības uzsvars uz diasporas latvisko izglītību un kultūru ir pareizs ilgtermiņa virziens ārlatviešu saiknes saglabāšanai ar Latviju. Bet tas nevar būt vienīgais. Mūsu ekonomikas un demogrāfiskā situācija liek jau šodien radīt veidus, kā diasporu iekļaut Latvijas ekonomikas un pārvaldības attīstības ekosistēmā.

Tam nepieciešama visaptveroša un stratēģiska politikas pieeja, plašāka par nobružāto "reemigrācijas imperatīvu". Reemigrācijai vajadzētu būt tikai vienam no elementiem plašākā, uz ieguvējs-ieguvējs principa balstītā rīcības stratēģijā par diasporas iesaisti tautsaimniecībā. Tas nozīmētu: pirmkārt, novērst praktiskus, tostarp normatīva un sociāla rakstura, šķēršļus to ārvalstīs mītošo profesionāļu un viņu ģimeņu reemigrācijai, kuri apsver šo iespēju; otrkārt, ar tiem, kuri atgriezties šobrīd neplāno, veicināt uzņēmējdarbības sakarus un attālinātu iesaisti aktīvajā ekonomikā; treškārt, piesaistīt diasporas profesionāļu zinātību attiecīgo nozaru attīstībai, veidojot pastāvīgu zināšanu pārneses jeb inovācijas diplomātijas platformu.

Stratēģija nenozīmē kārtējos gadu gaitā krātos papīru kalnus. Tā nozīmē pirmkārt jau praktisku izpratni, ka par ārlatviešiem jāiestājas ne tikai Dziesmu un deju svētku gājiena sagatavošanā, bet gan jau šodien – dažādos pragmatiskos procesos uz vietas un starptautiski. Konkrēts un šobrīd aktuāls piemērs ir Lielbritānijā mītošie Latvijas cilvēki, kas tuvojas pensijas vecumam. Latvija mūsu reemigrantiem ar ienākuma nodokli apliek pat Lielbritānijā vai citviet Eiropā nopelnītas pensijas neapliekamo minimumu, turklāt pastāv risks, ka Lielbritānija pēc "Brexit" varētu neizmaksāt savas pensijas Eiropas Savienībā mītošajiem.

Bez Finanšu, Labklājības un Ārlietu ministrijas saskaņotas un mērķtiecīgas rīcības, atsaucoties uz Eiropas Latviešu apvienības priekšlikumiem šajā jautājumā, Latvija zaudēs iespēju kaut vecumdienās sagaidīt atpakaļ savus Lielbritānijā strādājošos un viņu ģimenes (kopā ap 100 000), tā turklāt ik gadu IIN ieņēmumos negūstot papildus ap 0,1% no IKP un pirktspējas pieaugumu par 0,3–0,6% no IKP, pat pie piesardzīgām aplēsēm.

Visbeidzot, atbilstoši mūsdienu realitātei, kad ārpus Latvijas mīt piektā daļa tās piederīgo, ir jādomā par skaidru normatīvo ietvaru, kas veicinās diasporas saikni ar Latviju, pienesumu tās izaugsmei, globālo konkurētspēju un interešu aizstāvību starptautiskajā vidē. Jauns Mobilitātes likums varētu novērst novecojušās vietsēžu loģikas radītās mikroproblēmas likumos, ar ko ārlatvieši saskaras dažādās jomās (nodokļi, pensijas, deklarēšanās, vēlēšanas, militārā dienesta rezerve).

Tas varētu dot ilgtermiņa plānošanas likumpamatojumu valsts atbalsta pasākumiem (latviskā izglītība, kultūra, līdzdalība) un to efektivitātes pārraudzībai, vienlaikus nostiprinot skaidru diasporas lietu politiskās pārvaldības modeli. Ir jārisina arī jautājumi par dubultpilsoņiem, starp kuriem ir arvien vairāk gados jaunu cilvēku: piemēram, par viņu iespējām atgriezties studēt Latvijā (kamēr ārvalstniekiem pat bez latviešu valodas centralizētā eksāmena tiek piešķirtas stipendijas, Latvijas pilsoņiem no ārvalstīm bez eksāmena pat uz maksas studijām īpaši necerēt) vai par pienākumiem mobilizācijas gadījumā, ja militārā dienesta pienākumi jau izpildīti otras pilsonības sabiedrotā valstī.

Šobrīd vienīgais speciālais likums, kas tieši attiecas uz ārlatviešiem, ir 1995. gada Repatriācijas likums. Tā mērķis atgādināt "latviešu un lībiešu (līvu) ciešanas no citu tautu uzbrukumiem, asimilācijas tendencēm un [..] nāves nometnēm" un tēvzemē aicināt atgriezties latviešu un lībiešu (līvu) pēcnācējus ir cienījams, taču nekādi nerisina premjera aktualizētos ekonomikas un darbaspēka jautājumus. Repatriācijas likums repatriantiem dod iespēju kompensēt atceļa izdevumus un pirmos sešus mēnešus gūt pabalstu uzturam; ja repatriants atstāj valsti, neatmaksājis repatriācijas pabalstu, viņam ir liegta turpmāka ieceļošana Latvijā; izbraucot no valsts, cilvēkam gan esot tiesības ņemt līdzi savas mantas, "izņemot tās, kuras esot aizliegts izvest".

Būtiski arī tas, ka šis likums neattiecas uz tiem pāris simtiem tūkstošu Latvijas piederīgo, tai skaitā ne obligāti latviešu vai līvu, kas emigrējuši pēc 1990. gada 4. maija, – līdz ar to nespēj sekmēt vairuma darbaspējas vecumā esošo Latvijas cilvēku reemigrāciju, jaunu starptautiski izglītojušos speciālistu kvalifikācijas atzīšanu un piesaisti, kā arī jaunaizbraucēju ģimeņu atgriešanos un bērnu iekļaušanos Latvijas skolās un bērnudārzos. Likt pamatus šādai uz nākotni vērstai repatriācijai bez ciešanu zīmoga, Latvijas pilsoņu šķirošanas pēc tautības un mūžilgas palikšanas solījumiem būtu jaunā Mobilitātes likuma uzdevums.

Tam jāiet roku rokā arī ar mūsu ikviena gatavību ikdienā sev blakus redzēt cilvēkus, kas pēc pasaules skarbās vai pozitīvās pieredzes gūšanas atgriežas citādi – kāds ar akcentu vai skaļākiem smiekliem, kāds ar citu ādas krāsu, kāds ar latviski nepieticīgu pārliecību par to, ka lietas jāmaina. Mums vajadzīga gatavība uzņemt atpakaļ to daudzveidīgo dzīves un pieredzes bagāžu, ko, uz laiku vai pavisam atgriežoties, sev līdzi nes aizbraucēji un viņu ģimenes. Ja par Sprīdīti pēc atgriešanās vairs neviens stāstus nestāsta, tad tie mūsu cilvēki, kuri atgriežas, būs tepat – redzami, dzirdami, jūtami. Tas, vai viņi atsauksies aicinājumam, ka "mūsu darba tirgus sauc pēc darbaspēka", ir atkarīgs arī no tā, vai pie atgriešanās viņi no līdzcilvēkiem ikdienā, dažādās iestādēs un darbavietās nesaņems otram mūsu nacionālajā zemapziņā iesīkstējušajam pasaules apceļotāja arhetipam – Kaupo – veltīto svešādā noliegšanas lāstu.