Pagājušajā nedēļā Spānijas policija arestēja vairākus Katalonijas valdības ministrus un piesprieda viņiem bargus naudas sodus. Uz Kataloniju nosūtīti tūkstošiem Spānijas paramilitāro policistu, tie medī vēlēšanu biļetenus, uzbrūk un draud medijiem, slēdz tīmekļa vietnes. Katalonijas prezidentam draud ar cietumu, bet viņš atbild, ka ir gatavs iet cietumā, bet neatteiksies no referenduma rīkošanas. Kaislības sit augstu vilni, kaut gan katalāņi varmācībai demonstratīvi atbild ar izturētu mieru, dziesmām un liek pie spāņu policistu kājām ziedus.
Līdzīgi kā Baltijas valstu iedzīvotāji, arī katalāņi piedzīvo netīrus hibrīdkara uzbrukumus. Dabiski, ka citu Eiropas valstu iedzīvotāji ir satraukušies par notiekošo. Tas ir īstais brīdis dažādiem manipulatoriem, lai diskreditētu katalāņus, sējot bažas un baumas. Tādēļ būtu svarīgi atbildēt uz neērtiem, bet būtiskiem jautājumiem. Vai Katalonijā notiekošais var satricināt Eiropas stabilitāti, vai katalāņu piemēram var sekot citas tautas, kāda ir Krievijas loma notiekošajā, kāpēc pie katalāņiem lien personas ar apšaubāmu reputāciju? Pavisam īsi atbildot – demokrātiski procesi nevar satricināt Eiropu, tikai stiprināt, nav pazīmju, ka katalāņu piemērs varētu izraisīt domino efektu Spānijā vai citur Eiropā, bet Krievija izmanto situāciju un atbalsta savus draugus Madridē, un cenšas ieriebt katalāņiem.
Bet tagad vairāk par iespējamo Kremļa hibrīduzbrukumu Katalonijai. Pirms kāda mēneša katalāņiem pēkšņi uzradās negaidīts un neaicināts atbalstītājs – pretrunīgi vērtētais tīmekļa vietnes galvenais redaktors Džulians Asānžs. Lai arī katalāņu neatkarības demonstrācijas, pulcējot miljonus, notiek jau vairākus gadus, Asānžs agrāk tām faktiski nebija pievērsis nekādu uzmanību. Tagad, īsi pirms referenduma, viņš pēkšņi kļuvis par kvēlu katalāņu neatkarības referenduma atbalstītāju. Viņa tvitera lente ir burtiski pārlādēta ar dažādiem paziņojumiem, atbalstot katalāņu demokrātiskās tiesības. Šķiet, ka Asānžs iet gulēt un mostas ar domu par Kataloniju.
Paši katalāņi nevar nevienam aizliegt viņus publiski atbalstīt, tomēr dīvains šķiet fakts, ka visu zinošais Asānžs ir pamodies tikai tagad un pēkšņi kļuvis par hiperaktīvu atbalstītāju. Te der atcerēties, ka Asānža reputācija ir pretrunīga. Daudzi ir norādījuši, ka viņa rīcība varētu kalpot Krievijas interesēm. Šobrīd ir jautājums, vai viņa atbalsts katalāņiem patiesībā nav viltus draudzība un lāča pakalpojums?
Tikpat pēkšņi katalāņiem uzradās vēl viens līdzīgs "draugs" un šoreiz patiešām burtiski no Krievijas, tikpat pretrunīgi vērtētais ASV pārbēdzējs Edvards Snoudens. Arī viņš "pēkšņi" pamanīja Kataloniju un sāka tikpat hiperaktīvi to atbalstīt gan tvitera lentē, gan ar dažādiem paziņojumiem presei. Abu aktivitātes ievēroja arī ārvalstu mediji un mēģināja saprast, kas abiem kungiem lēcies. (2)
Zināmu skaidrību varētu viest vēl pretrunīgāk vērtētā Eiroparlamenta deputāte no Latvijas Tatjana Ždanoka. Viņai ir ļoti apšaubāma reputācija dzimtajā Latvijā, kur daudzi latvieši viņu teju vai ienīst par prokremlisko uzvedību un klaju pretdarbību Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Viņas partija "Latvijas Krievu savienība" pēdējās parlamenta vēlēšanās pilnībā izgāzās, savācot vien nepilnu 1,6% vēlētāju balsu. Ždanoka savu atbalstu Putina režīmam visuzskatāmāk demonstrēja, piedaloties Krievijas pseidoreferenduma farsā Krimā 2014. gadā kā ES "novērotāja". Vēlāk viņa līdzīgā statusā viesojās pie liela Krievijas ģeopolitiskā drauga – Sīrijas diktatora Bašara al Asada.
Ždanoka jau iepriekš mēģinājusi ar savu draudzību visādi pielīst Katalonijas neatkarības kustībai. Katalāņu politiķiem nav nekāds noslēpums, kas viņa ir, un tādēļ viņi pieklājīgi, bet strikti ir noraidījuši visus "draudzības" piedāvājumus. Avoti Barselonā norādīja, ka Ždanokai dažādos veidos apmēram tūkstoš reizes ir pieklājīgi lūgts nebāzties Katalonijā. Katalāņi ir apliecinājuši, ka viņas vārds nav oficiālo ielūgumu sarakstos. Tomēr tikko viņa paziņoja, ka brauks uz Barselonu uz sava rēķina, un izmantoja iespēju reģistrēties kā referenduma novērotājai oficiālajā tīmekļa vietnē, kur to varēja izdarīt ikviens eirodeputāts. Katalāņi būs spiesti paciest viņas klātbūtni, un, iespējams, kāds politikā mazāk zinošs katalānis naivi noticēs viņas "draudzībai".
Protams, ir pamatots jautājums – kāpēc Ždanoka, kura bija kaismīga savas valsts neatkarības pretiniece, tagad uzmācas katalāņiem ar savu atbalstu? Kas saista Ždanoku ar Asānžu un Snoudenu? Visdrīzākais, ka viņi ir marionetes leļļu meistaram, kurš mājo Kremlī. Ko viņi ar savu skaļi deklarēto atbalstu Katalonijai cenšas panākt? Nav šaubu, ka šī savādā kompānija apzinās savu pretrunīgo reputāciju un labi saprot, ka drīzāk diskreditē Kataloniju, nekā palīdz. Viņi ar savu skaļo rosīšanos aizbiedē patiešām cienījamus politiķus, kuriem būtu ko teikt katalāņu atbalstam, bet tagad viņi riskē nonākt ļoti apšaubāmā kompānijā ar Kremļa lellēm. Un tas ir tieši tas, ko vēlas Katalonijas neatkarības pretinieki, īpaši jau centrālā valdība Madridē, – diskreditēt Kataloniju, aizbiedēt cienījamus atbalstītājus ar visādiem putnubiedēkļiem. Spāņu medijos jau parādās tiešas un netiešas norādes uz iespējamo Kremļa iesaisti. Lieki teikt, ka beigās tas viss pavēršas pret katalāņiem. Būtībā ir izmantota senā hibrīdkara uzbrukuma metode – iemest kakas ventilatorā, kas pavērsts pretinieka virzienā.
Protams, ja tas būtu tikai Asānžs, tad varētu mēģināt noticēt, ka tas ir kāds viņa demokrātiskās pārliecības uzliesmojums. Tomēr trīs apšaubāmu personu vienlaicīgs un aktīvs atbalsts raisa pamatotas aizdomas par Kremļa iesaisti. Kāda varētu būt Kremļa interese diskreditēt Katalonijas neatkarības kustību? Viena no versijām ir, ka šādi tas palīdz saviem draugiem Madridē. Spānija jau ilgstoši sadarbojas ar Kremli un tikusi dāsni par to atalgota. Krievijas kara flote Vidusjūrā ir bieži izmantojusi Spānijai piederošās ostas, lai papildinātu degvielas, ūdens un pārtikas krājumus saviem karakuģiem un zemūdenēm. Tas turpinājies arī pēc Krievijas invāzijas Ukrainā 2014. gadā. Spānija tam nepievērsa nekādu uzmanību un turpināja sadarbību ar armiju, kas bija uzbrukusi Ukrainai. Krievijas kara flote izmantojusi Spānijas ostu pakalpojumus, dodoties uz Sīriju, lai atbalstītu diktatora Asada režīmu. (3)
Katalāņi savukārt vienmēr bijuši trauksmes cēlāji un ziņojuši starptautiskajiem medijiem par šo Krievijas militāristu auglīgo draudzību ar Spāniju. Vēl vairāk – katalāņi sabiedriskā kārtā ir atbalstījuši ukraiņus un organizējuši palīdzības sūtījumus. Tāpat ir zināmi gadījumi, kad katalāņu neatkarības kustības līderi ir atteikuši interviju Krievijas medijiem, uzzinot, ka tie ir nomelnojuši Baltijas valstis. Nav brīnums, ka šobrīd Kremlis labprāt izmanto iespēju ieriebt katalāņiem un pie reizes pakalpot draugiem Madridē.
Protams, varētu būt vēl citi apsvērumi. Kremlim ir izdevīgi parādīt, ka arī Eiropā demokrātiskās pamata normas tiek ievērotas selektīvi vai arī brutāli pārkāptas. Bija arī sagaidāms, ka Kremļa propagandisti mēģinās vilkt demagoģiskas paralēlas starp Kataloniju un notikumiem Krimā un Donbasā. Kremli īpaši neuztrauc, ka šāds salīdzinājums ir patoloģiski melīgs un manipulatīvs. Notikumiem Krimā nav nekādas, pat ne attālas līdzības ar Katalonijas referendumu. Krimā referenduma fikcija notika histēriski sasteigtā veidā ar agresorvalsts Krievijas karaspēka klātbūtni. Nemaz jau nerunājot par to, ka nekur pasaulē nav dzirdēts par kaut kādu "krimiešu" vai "donbasiešu" tautu. Vienīgā līdzība ir meklējama Spānijas un Maskavas līderu attieksmē pret citām tautām. Spāņi nav gatavi atzīt katalāņus par pilnvērtīgu tautu, līdzīgi Putins reiz ASV prezidentam Bušam pateica, ka Ukraina neesot īsta valsts. Putina izpratnē ukraiņi nav savas valsts cienīgi. Cilvēki, kuri iedomājas salīdzināt Kataloniju ar Krimu, atkārto Kremļa propagandas murgus. Tāda rīcība ir vai nu nelietība, vai diagnoze.
Kamēr mediju gaismā uz Katalonijas referenduma fona nelūgti grozās Kremļa lelles Ždanoka, Asānžs un Snoudens, tiek noklusēts daudz būtiskāks fakts – katalāņus jau agrāk, daudz laicīgāk atbalstījuši daudzi patiešām cienījami cilvēki. Nevis pēdējā mirklī, kā iepriekš minētie, bet, jau sākot ar 2014. gadu, katalāņu atbalstam parakstījušies vismaz seši Nobela prēmijas laureāti, daudzi ievērojami, patiešām cienījami intelektuāļi – cilvēktiesību cīnītāji, rakstnieki un mūziķi. Katalāņu atbalstītāju vidū ir mūziķe un māksliniece Joko Ono, mūziķis Pīters Geibriels, slavenās grāmatas un filmas "Vilcienvakte/ Trainspotting" rakstnieks Ērvins Velšs, aktieris Vigo Mortensens, lingvists Noams Čomskis, arī latviešu komponists Mārtiņš Brauns un daudzi citi. (4)
1993. gadā Parīzē uzstājoties ar runu "Kur sākas Eiropas identitāte?", toreizējais Igaunijas prezidents Lennarts Meri teica pravietiskus vārdus: "Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai." Šobrīd Madride pļaukā katalāņus gluži vai burtiski, bet pašreizējie Eiropas līderi uz to gļēvi noskatās. ES valstu vadītāji un diplomāti atgādina gļēvus kaimiņus mājā, kur lielais un varenais ģimenes galva varmācīgi izturas pret savu ģimeni, bet pārējie izliekas to neredzam un nedzirdam. Tā viņi rīkojas, jo nevēlas bojāt naudā un citos darījumos balstītās attiecības ar varmāku. Katalāņi nebaidījās 1989. gadā braukt atbalstīt baltiešus, stāvot plecu pie pleca ar mums Baltijas ceļā un 1991. gada barikādēs. Šobrīd man ir kauns par mūsu diplomātiem, kuri ar savu klusēšanu nodod gan draudzību, gan principus. Šodien viņi nodod nāciju pašnoteikšanās principu. Vai rītdien viņi nenodos citus? Piemēram, vārda un preses brīvību. Patiesībā Katalonijā Madride rupji pārkāpj arī minēto.
Vai gudrai Eiropai būtu jāuztraucas par jaunas valsts rašanos? Nē! Jau pieminētais Igaunijas prezidents Lennarts Meri citā savā runā 2000. gadā runāja tieši par mazo valstu lomu. Igaunijas prezidents norādīja: "Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošu potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu, vai pretēji, kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības."
Un, visbeidzot, atbilde provokatora Vladimira Lindermana atbalstītājiem, kuri nerimstas atkārtot murgus par "iespējamo Latgales separātismu". Kāpēc tik skarbs vērtējums? Tāpēc, ka šāds salīdzinājums negodīgi aizvaino gan Latgales, gan Katalonijas iedzīvotājus. Tie ir pilnībā atšķirīgi un nesalīdzināmi gadījumi. Spāņi un katalāņi ir divas atsevišķas tautas, katra ar savu valodu, identitāti un vēsturi. Savukārt latgaļi ir dabiska, nozīmīga daļa no mūsdienu Latvijas tautas. Latvijas Profesors Ojārs Bušs rakstu krājumā "Latvieši un Latvija" norāda, ka jau 13.–16. gs. vēstures avotos (hronikās un citos dokumentos) etnonīmi "latgaļi" un "latvieši", kā arī zemes vārdi "Latgale" un "Latvija" ir lietoti kā sinonīmi. Arī Indriķa Livonijas hronikā (13. gs.) rakstīts – "Letthi vel Lettgalli" (latvieši jeb latgaļi). (5) Tajā pašā krājumā citos zinātnieku darbos norādīts, ka mūsdienu modernās latviešu valodas pamatu pamati atrodami tieši Latgalē. Tādēļ pilnīgi noteikti var apgalvot, ka Latgale ir neatņemama Latvijas sastāvdaļa.
Kāpēc tas ir apvainojums latgaļiem? Tāpēc, ka viņi vairākkārtīgi ir apliecinājuši īpašu uzticību Latvijas valstij – tā tas bija valsts dibināšanas laikā, tā tas bija nesen aptaujā, kad tieši Latgales iedzīvotāji procentuāli visvairāk bija gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju kara gadījumā. Tieši Latgalē un nekur citur, izrādās, ir visdrosmīgākie valsts patrioti. Jelkādam separātismam atbilde tika skaidri dota jau 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, kad vienīgā partija, kas runāja par Latgales atdalīšanos, – Lindermana "Par dzimto valodu" – nedabūja pat 1% atbalstu. Tā bija nepārprotama latgaļu atbilde. Tādēļ šobrīd katrs, kurš uztraucas par iespējamo Latgales atdalīšanos, būtībā apvaino visus Latgales iedzīvotājus, kuri sen ir atbildējuši skaidri un nepārprotami. Protams, Lindermana cienītājiem un ideju tiražētājiem nevar aizliegt atkārtot murgus un salīdzināt nesalīdzināmo.
Bet katalāņiem un spāņiem 1. oktobrī varam novēlēt beidzot atrast ceļu uz cieņpilnu un brālīgu līdzāspastāvēšanu. Šis ir laiks, kad Eiropa var pierādīt, ka sarežģītas situācijas demokrātiskas sabiedrības spēj risināt un atrisināt miermīlīgā, demokrātiskā veidā. Jau agrākās aptaujās vismaz 80% katalāņu ir pateikuši, ka viņiem jādod tiesības balsot par neatkarību. Te nav runa par vai pret neatkarību, bet par tiesībām pašiem noteikt savas zemes likteni. Nesenās aptaujas liecināja, ka neatkarības referendumā plānoja piedalīties apmēram 60% balsstiesīgo Katalonijas iedzīvotāju, no kuriem 54% bija gatavi teikt – jā neatkarībai, bet 46% – nē. Ar savu agresīvo un brutālo uzvedību Spānija, iespējams, neatkarības atbalstītāju skaitu ir palielinājusi.
Jebkurā gadījumā Katalonijas prezidents ir paziņojis, ka viņu var likt kaut vai cietumā, bet viņš ies balsot un turpinās iedzīvotājus aicināt to darīt. No apmēram 900 pašvaldību vadītājiem līdzīgu attieksmi pauduši vairāk nekā 700. Eiropas līderi ir norādījuši, ka neatkarības pasludināšanas gadījumā Katalonijai būs no jauna jāiestājas Eiropas Savienībā. Katalāņi ir noskaņoti to darīt. Jo Eiropa bez Katalonijas nav Eiropa. Un Eiropa bez demokrātijas nav Eiropa. Bet patiesi demokrātiskās sabiedrībās cilvēkus, kuri pauž savus uzskatus, miermīlīgi balsojot, cietumā neliek. Ja Spānija to izdarīs, tad tas būs visīstākais apdraudējums Eiropas stabilitātei un trieciens Eiropai kā demokrātisku vērtību sargātājai.
* Raksta autors ir Katalonijas neatkarības referenduma atbalstītājs, 2016. gada aprīlī ar kājām nogāja visu Katalonijas ceļu – 480 km, no robežas ar Valensiju līdz robežai ar Franciju, tikās ar simtiem vienkāršo katalāņu, lai izprastu viņu neatkarības centienus.
Avoti:
1. Džuliana Asānža tvitera lente
https://twitter.com/julianassange
2. The Sydney Morning Herald - On Catalan independence, Julian Assange, Edward Snowden emerge as surprise backers
http://www.smh.com.au/world/on-catalan-independence-julian-assange-edward-snowden-emerge-as-surprise-backers-20170925-gyoqxs.html
3. Delfi.lv. Krievu spiegu kuģa draugi pret Dombrovski
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-krievu-spiegu-kuga-draugi-pret-dombrovski.d?id=47131393
4. Let Catalans Vote
http://letcatalansvote.org/en
5. Ojārs Bušs. Latvieši starp baltu tautām un ciltīm jeb Latviešu valoda pirms latviešu valodas. Latvieši un Latvija, I sējums, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013., 172. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!