No pamatskolas siltā atmiņā esmu paturējis divas atziņas. Pirmā, protams, ir būtiskā doma, ka mana vasaļa vasalis nav mans vasalis. Otrā ir šķietami vulgāra un prasta, taču laiks liek pārliecināties, ka bērna naivā loģika ar gadiem neizzūd. Proti, brīdī, kad negribīgi un piesardzīgi tiek izdalītas zarnās uzkrātās vēdera gāzes, nokliegties "Eu, kurš appirdās?!", pirms vēl kāds ar pirkstu ir norādījis uz tevi. Skaidrs, ka pirmais saucējs ir bez vainas.
Iegūtā un attīstītā pieredze (tā par gāzēm, nevis tā par vasaļiem) tiek ņemta līdzi turpmākajā dzīvē, lai tiktu slīpēta un testēta aizvien jaunos apstākļos. Spilgts piemērs tās izmantošanai ir latvieša mūžīgā cīņa, mēģinot visiem pierādīt, ka viņš nav lauķis, rādot ar pirkstu uz apkārtējiem.
Tā kā es jau vairākus gadu desmitus pats esmu latvietis, kā arī esmu saticis diezgan daudz citu latviešu, uzskatu sevi par gana kvalificētu, lai radītu jaunu terminu – "latviešu lauķa sindroms" jeb LLS.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!