Anderss Oslunds: Vai Vladimirs Putins zaudē savu tvērienu?  (69)

Daudzējādā ziņā Krievija pēdējās desmitgadēs ir virzījusies atpakaļgaitā. 20. gadsimta 90. gados Krievija atradās brīvgaitā; tā bija zeme, kurā bija atļauts burtiski viss. Maskavā bija 20 dienas laikraksti, kas pauda visdažādākos uzskatus, sākot ar liberāliem un beidzot ar Staļinu slavinošiem. Šobrīd Krievijas pilsoniskā sabiedrība ir ievērojami apspiesta, un skatīties televīziju Maskavā nozīmē sekot līdzi 20 Kremļa kontrolētiem kanāliem.

1991. gadā viens no pirmajiem Borisa Jeļcina darbiem prezidenta amatā bija vecās Valsts drošības komitejas (VDK) sadalīšana vairākās iestādēs, tās personāla samazināšana uz pusi un budžeta apcirpšana. Šobrīd VDK pēctecis Federālais drošības dienests (FDD) ir pilnībā sagrābis varu pār Krievijas drošības aparātu, kā instrumentu izmantojot arī ietekmīgu ģenerāļu no citām tiesībsargājošām iestādēm apcietināšanu. Rezultāts – viens drošības dienests, kas šobrīd ir iemantojis vislielāko ietekmi, kādas nav bijis kopš Staļina laikiem, – un tiek uzskatīts par neatkarīgu no Kremļa.

Arī ekonomiskajā frontē Krievija ir kāpusies atpakaļ. 2003. gadā 70% no valsts IKP saražoja Krievijas privātais sektors. Šodien lielāko daļu valsts produkcijas rada valsts sektors, izspiežot mazos un vidējos uzņēmumus, un finanšu tirgū dominē piecas lielas valsts bankas.

Turklāt Putina "ofšoru izskaušanas" politika 20. gadsimta 90. gadu biznesa līderiem ir radījusi tik apgrūtinošus traucēkļus, ka vairums ir pārdevis savus aktīvus Krievijā un pārcēlies uz Londonu vai Monako. Šo tendenci ir pastiprinājusi Krievijas nespēja nodrošināt jebkādas reālas īpašumtiesības, kas ir ļāvis Kremlim pēc patikas samazināt Krievijas turīgo iedzīvotāju skaitu, bieži vien vēršoties pret visvairāk likumpaklausīgajiem to vidū. Nav nekāds brīnums, ka gada IKP pieauguma prognozes ir iestrēgušas pie 1,5–2%.

Režīms vēlas šo darbības modeli mainīt. 2016. gada maijā Putins lūdza trīs ekspertu grupas ieteikt ekonomisko reformu programmas: liberālai grupai bijušā finanšu ministra Alekseja Kudrina vadībā, tehnokrātiskai grupai ekonomikas ministra Maksima Oreškina vadībā un vairāk statistiskajam Stolipina klubam Putina uzņēmējtiesību uzrauga Borisa Titova vadībā. Katra grupa ir iesniegusi tūkstošiem lappušu garus ekspertu ziņojumus.

Taču jebkura pāreja uz cieņu pret likuma varu būtu nesavienojama ar Putina režīma kleptokrātisko raksturu, liekot domāt, ka patiesas reformas nav iespējamas. Tādējādi mandāts, kas sniegts visām trim grupām, nešķiet kas vairāk par terapiju sabiedrisko zinātņu pētniekiem, veids, kā nodrošināt viņu aizņemtību un atturēt no opozīcijas.

Nemaz negrasoties ķerties pie pārmaiņām, Putins nākamā gada prezidenta vēlēšanās tēmēs uz ceturto termiņu – sacensība, kurā viņš, ņemot vērā Kremļa kontroli pār medijiem un tiesām, noteikti uzvarēs. Taču, lai uzvara izskatītos ticama, Putinam vajag, lai nogurušie Krievijas iedzīvotāji parādītos pie vēlēšanu urnām. Baumo, ka Sergejs Kirijenko, Kremļa administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, izvirzījis mērķi 70% dalība ar 70% balsu Putina labā.

To panākt nebūs viegli. Valsts domes vēlēšanās 2016. gada septembrī balsot ieradās vien 47,8% reģistrēto vēlētāju. Par vajadzīgu piedalīties pagājušajā mēnesī notikušajās pašvaldību vēlēšanās uzskatīja pat vēl mazāk cilvēku, piemēram, Vladivostokā tie bija nieka 13%.

Lai balsstiesīgie domātu par piedalīšanos nākamā gada prezidenta vēlēšanās, viņiem ir vajadzīga ticība, ka ir iespējamas īstas pārmaiņas. Putinam ir nepieciešams reāls konkurents, nevis tie paši vecie ar Kremli saistītie kandidāti – komunists Genādijs Zjuganovs, nacionālistu āksts Vladimirs Žirinovskis un par liberāli uzskatītais Grigorijs Javlinskis. Iespējams, ka sabiedrības dāma Ksenija Sobčaka, kas par kandidēšanu paziņoja pēc tikšanās ar Putinu, spēs vēlēšanu kampaņās iedvest kaut kādu dzīvību. Taču ir tikai viena reāla iespēja, kā nodrošināt lielu vēlētāju atsaucību: Aleksejs Navaļnijs, cīnītājs pret korupciju un aktīvs Kremļa kritiķis.

2013. gada septembrī, kad Navaļnijs kandidēja Maskavas mēra vēlēšanās, viņš saņēma 27% balsu. Taču neatkarīgais "Levada-Centr", kas nodarbojas ar vēlētāju aptaujāšanu, lēš, ka, neraugoties uz spēcīgo atbalstu Navaļnijam Maskavā, šobrīd viņš vairāk balsu iegūt nespētu.

To ņemot vērā, daži Kremļa padomnieki vēlas atļaut Navaļnijam kandidēt, vienlaikus turot viņu pa gabalu no valsts televīzijas. Un šķiet, ka tieši to Kremlis arī apsver, jo Navaļnijam ir atļauts rīkot lielus vēlēšanu kampaņas mītiņus simt pilsētās, piedaloties līdz pat 10 000 cilvēku.

Taču citiem Putina iekšējā loka pārstāvjiem labāk patiktu Navaļniju ieslodzīt – jau ceturto reizi šogad –, kas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā viņa pierādīto spēju graut Kremļa autoritāti. Piemēram, pērn martā Navaļnijs uzņēma 50 minūtes garu dokumentālo filmu par korupciju, kurā atklāja, ka premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, lai iegādātos sešas pilis un divus vīna dārzus, radījis korupcijas shēmu 1,3 miljardu dolāru apmērā. Filma, ko "YouTube" bija noskatījušies apmēram 25 miljoni cilvēku, būtībā iznīcināja Medvedeva politisko karjeru.

Nu Putinam nāksies pārdomāt, kurš varētu būt Medvedeva pēctecis. Iepriekš viņš šajā amatā parasti ir ielicis kādu lojālu, bezpersonisku būtni, un viņam ir daudz iespējamo kandidātu, piemēram, apbrīnojami neefektīvais "Gazprom" priekšsēdētājs Aleksejs Millers. Jautājums ir, vai nākamais premjerministrs būs ciešāk saistīts ar Putinu vai ar FDD.

Negaidīta loma šajā drāmā varētu būt Amerikas Savienotajām Valstīm. Nesen pieņemtais likumprojekts par sankcijām pret Amerikas pretiniekiem, kas aicina 180 dienu laikā izvētīt Krievijas "oligarhus un valdības kontrolētās organizācijas", sniedz ASV unikālu iespēju pirms prezidenta vēlēšanām ietekmēt Kremli.

Daudzi Krievijas bagātnieki bailēs no FDD jau ir aizbēguši no Krievijas. Nu Krievija varētu piedzīvot vēl vienu aizbraucēju vilni, Kremlim tuvajiem ļaudīm baidoties, ka Putins vairs nespēs viņus pasargāt. Lai arī vēl viens termiņš prezidenta amatā Putinam droši vien ir garantēts, režīms, kas neapmierina pat tā vadītājus, diez vai ir ilgtspējīgs.

*Anderss Oslunds ir Atlantijas Padomes vecākais loceklis Vašingtonā un šobrīd raksta grāmatu par Krievijas "sirdsdraugu kapitālismu".

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org