Otto Ozols: Padomju Eiropas Savienība  (246)

Nav ne mazāko šaubu, ka Padomju Savienības pamatā bija ļauns režīms, kuru izveidoja saujiņa sazvērnieku, kas savu varu balstīja uz absurdu ideoloģiju un vājprātīgu teroru. 20. gadsimta otrajā pusē režīms kļuva ārēji mērenāks, bet patiesībā tikai rafinētāks. PSRS sastāvēja no piecpadsmit "brīvprātīgām" dalībvalstīm ar savām konstitūcijām un karogiem. Formāli republiku vadītājiem bija kaut kādas pilnvaras, bet patiesībā visu noteica impērijas centrs Maskavā. Republiku vadītāji bija vienkārši vietvalži, kuri bez ierunām pakļāvās centrālajai varai.

Padomju Savienībā tika sludināta vienlīdzība, brālība un demokrātija. Protams, tie bija klaji meli, daži tam ticēja, bet birokrātiskais slānis konjunktūras iemeslu dēļ izlikās, ka tam tic. Par to šie cilvēki tika atalgoti ar labāku atalgojumu, dažādām privilēģijām. Piedevām šis birokrātiskais nomenklatūras slānis uzblīda ar katru gadu lielāks un lielāks. Ekonomika, kas jau sākotnēji bija neefektīva, kļuva vēl smagnējāka un neefektīvāka.

Padomju Savienību pārvaldīja neliels vecu vīru grupējums, kuri savu varu ieguva un balstīja Maskavas intrigu un grupējumu savstarpējos cīniņos. Ar demokrātiju tam nebija ne mazākās saistības. Nemaz jau nerunājot par kaut kādu demokrātisku atbildību pret sabiedrību.

Padomju Savienībā, protams, visas demokrātiskās pamata brīvības bija absolūta fikcija. Tiesu sistēma bija politizēta, medijus kontrolēja ideoloģiskie uzraugi, vārda un sapulču brīvības bija stingri kontrolētas un vadītas. Citādi domājošie tika vajāti, ieslodzīti vai vienkārši demonizēti, mērķtiecīgi nomelnoti un izstumti. Savukārt tie intelektuāļi, kuri bija gatavi kalpot režīmam, tika iecelti izredzēto kārtā, baudīja dažādas privilēģijas un tika dāsni atalgoti. Te gan jāatceras, kas viss nebija gluži melnbalti, bija arī intelektuāļi, kuri formāli kalpoja režīmam, bet, smalki apguvuši orvelisko dubultrunu, pamanījās tam ieriebt.

Viena no lielākajām Padomju Savienības problēmām bija tā, ka cilvēki labi redzēja, ka vadošās elites sludinātās vērtības ir fikcija, pieauga vispārējā vilšanās. Arī vājā un neefektīvā pārvalde tik tālu novājināja Padomju Savienību, ka tā burtiski sāka irt pa vīlēm. Protams, ļoti liela loma bija paverdzināto, okupēto valstu tautu vēlmei saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti, kad bija pārdzīvoti neskaitāmi mēģinājumi tās nosmacēt "padomju tautas" nedabiskajā ideoloģijā.

Par PSRS var diskutēt ilgi, un, protams, to salīdzināt ar pašreizējo Eiropas Savienību šķiet nepiemēroti. Tomēr pavisam nesen kāds ļoti ietekmīgs eiropietis atklāti pateica, ka ES ir tā pati diagnoze, kas bija Padomju Savienībai tās norieta periodā. Šā gada septembrī nesen ievēlētais Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņoja, ka Eiropa ir "pārāk vāja, pārāk lēna, pārāk neefektīva". To viņš izklāstīja lekcijā studentiem Parīzes Sorbonas Universitātē. Un uzreiz piedāvāja savu ES nākotnes vīziju – par ciešāku sadarbību, par ciešāku integrāciju. Bet šādus reformatorus dzirdam jau regulāri.

Te gan jāatzīst, ka Makrona paziņojums nav dramatisks pārspīlējums. ES savu nespēju laicīgi pamanīt un risināt problēmas ir apliecinājusi pārāk bieži. Pēdējo padsmit gadu laikā Eiropa ir smagi pārdzīvojusi vienu krīzi pēc otras. Salīdzinoši nesen ļoti smagi cietām no vāji uzraudzītu banku bezatbildības, kā rezultātā pasaules globālā krīze sakrita ar smagu eirozonas krīzi. Drīz pēc tam bija postošā migrantu krīze, pēc kuras atklājās masveida manipulācijas vairākos lielajos medijos. Eiropiešiem, gluži kā Padomju Savienības pilsoņiem, nācās uzzināt, ka lielākie mediji var slēpt neērtus faktus, noklusēt un sagrozīt patieso situāciju.

Tāpat ES nespēja kontrolēt ne iekšējo, ne ārējo drošību – Vidusjūrā katru gadu noslīka vairāki tūkstoši bēgļu, bet Eiropas lielākajās pilsētās sāka plosīties teroristi. Papildus visam – Lielbritānija referendumā nolēma izstāties no ES. Var diskutēt par iemesliem, bet būtībā 17 miljoni britu izteica neuzticību Eiropas Savienībai. Daļa novērotāju pārmet, ka tas ir rezultāts aktīvai populistu kampaņai. Tomēr arī tā nav mierinoša ziņa, tad nākas atzīt, ka ES ir pārāk vāja ne tikai pret migrantu masām, teroristiem, bet arī pret populistiem.

Šajā brīdī mēs gribot negribot saredzam vēl vienu līdzību ar Padomju Savienību. Neviens no Eiropas Savienības līderiem neuzņēmās nekādu atbildību par šīm milzīgajām, traģiskajām neveiksmēm. Līdzīgi kā PSRS politiskā atbildība izrādījās pilnīga fikcija. Vainīgi bija visi citi, tikai ne milzīgā ES birokrātiskā mašinērija ar savu bezatbildīgo eliti. Tieši tāpat eiropieši, gluži kā padomju pilsoņi, atklāja, ka pār viņiem valda iedomīgu, paštaisnu vecu vīru klubiņš, kuri pie varas ir nokļuvuši Eiropas elites savstarpējo intrigu rezultātā, kam ar patiesu demokrātiju ir visai maz saistības.

Pašreizējā krīze Katalonijā atklāja vēl vienu šausmīgu faktu. Izrādījās, ka Eiropas līderiem demokrātija, vārda brīvība ir tukša skaņa. Izrādījās, ka Eiropā, gluži tāpat kā Padomju Savienībā, citādi domājošos policija var piekaut uz ielas, demokrātiski ievēlētos politiķus iemest cietumos un tiesāt politizētās tiesas prāvās. Līdzīgi kā Padomju Savienībā, arī ES dalībvalstu vadītāji paklausīgi, vienoti atkārtoja oficiālās Briseles pozīciju. Būtībā izrādījies, ka Eiropas Savienības ideoloģiskā, morālā pamatvērtība – demokrātija – ir fikcija. Līdzīgi kā Padomju Savienībā, arī Eiropas Savienībā vairāki miljoni vienas tautas pārstāvju ir atzīti par dumpiniekiem un likumpārkāpējiem.

Vienotas Eiropas ideja ir skaista, Eiropa vienmēr ir bijusi dabiskā Latvijas mājvieta. Tomēr Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt pietiekami asredzīgiem un atbildīgiem, kad saredzam Eiropas Savienībā pārāk daudz līdzību par Padomju Savienību. Kāds teiks – tas tomēr ir pārspīlējums. Padomāsim vēlreiz – trekni piebarots nomenklatūras slānis, uzpūsta birokrātija, demokrātiski bezatbildīgi līderi, smagnēja pārvalde, dubultstandarti demokrātijas pamatprincipos, citādi domājošo policejiskas vajāšanas un vairāku miljonu tautas pasludināšana teju ārpus likuma.