Atis Klimovičs: Ar lepnumu par mūsu karavīriem  (51)

Noraugoties viņos, nešķiet būtiski izšķirt, kurš par savu izvēli iestāties zemessardzē minējis vēlēšanos izmukt no dzīves rutīnas, kurš nolēmis sevi fiziski pārbaudīt, bet kurš skaidri definējis savu lēmumu nepieciešamības gadījumā ar ieroci rokās aizstāvēt Latviju. Iespējams, reti kura cita nodarbošanās spēj tik labi apvienot cilvēkus, liekot tiem atrast kopēju valodu, izprast vienojošos mērķus un sekmīgi pildīt savus karavīra pienākumus. Tieši karavīra, jo pienācis laiks šos astoņus tūkstošus cilvēku tā arī dēvēt – gan savas motivācijas, gan arī iegūto prasmju dēļ. Ne viens vien profesionālā dienesta pārstāvis beidzamajā laikā norādījis uz zemessardzes acīmredzamo progresu. Tieši tur arī rodama atbilde uz apgalvojumu par gandarījuma iemeslu.

Šajā gadā pieaugusī kaujas mācību intensitāte guvusi ievērību ierindas zemessargos, uz to atzinīgi norāda virsnieki. Šķiet, tieši to vēlējusies panākt aizsardzības resora vadība, kas ar gandarījumu konstatējusi, ka mācības izdevušās lietderīgākas, interesantākas un arī slodze pieaugusi. Tieši šādiem vārdiem šajā gadā pieredzēto mācībās LSM raksturoja zemessardzes 35.batataljona karavīrs, kas iestājies zemessardzē pirms 23 gadiem. Tieši šovasar nācies sevi no jauna pārvarēt, bijis grūti, pat nedaudz bail, darbojoties augstumā, bet viss beidzies ar vēl lielāku pārliecību par sevi.

Aizsardzības ministrijas un zemessardzes vadības ieskatā beidzamo pāris gadu laikā noteikti cēlusies zemessardzes vienību gatavība jeb kaujasspējas. Sekmīgi aizvadītas daudzās mācības, gan Latvijas teritorijā, gan ārzemēs, uz kurieni regulāri dodas mūsu zemessargi. Sevišķi tiek izcelta vasaras nometņu organizēšana, kas sākusies vēl pavisam nesen.

Tā izrādījusies efektīva metode, kas ļauj ar relatīvi maziem līdzekļiem īsā laikā izveidot reāli darboties spējīgu karavīru kolektīvu. Pienācīgi motivēti Latvijas pilsoņi triju nedēļu laikā var apgūt karavīra zināšanas, protams, tikai minimālās, taču tas ļauj šos cilvēkus izmantot valsts aizsardzībā. Nav pārsteidzoši, ja šādas nometnes noslēgumā pieredzējis kaprālis, skatoties uz saviem apmācāmajiem, atzīst: "Ar Jums es ietu kaujā!"

Lāčplēša dienā visiem derīgi padomāt par savu saikni ar mūsu karavīriem – kā pagātnē, tā visiem tiem, kas atrodas dienestā tagad. Atskats vēsturē – gan neatkarības cīņas, gan leģionāru gaitas un it īpaši nacionālo partizānu pretošanās okupācijas spēkiem – sniedz daudz vielas pārdomām un iedvesmai, arī lepnumam par savu nāciju un valsti. Tas arī stiprina domas par nākotni. Vietā citēt ģenerāli, Brīvības cīņu plānotāju un vadītāju Pēteri Voldemāru Radziņu (1880-1930): "Mūsu Lāčplēša svētki – kareiviskas varonības svētki – neattiecas tikai uz pagātni, bet gan arī uz nākotni. Šajos svētkos tiek pieminēti un cildināti pagājušo karu varoņi, tiek atdots gods tiem, kuri jau pierādījuši savu kareivisko drošsirdību.

Izceļot un ar godu atzīmējot pagājušos varonības pierādījumus, mēs iepotējam un attīstām šīs īpašības mūsu jaunajā paaudzē...Kas grib dzīvot, tam ir jāaizstāv sava dzīve, dzīvos tas, kas ir spējīgs sevi aizstāvēt; un sevi aizstāvēt būs spējīgs tas, kura sirdī valdīs kareiviskas drošsirdības un varonības gars – Lāčplēša gars."