Tuvākais jēdziens, kas apraksta "Telia" situāciju, ir pārņemams no enerģētikas nozares – "uzmesta investīcija" jeb angliski "stranded investment". Tas gan attiecas uz situāciju, ja uzcelta spēkstacija, iztērēta liela nauda, bet pēkšņas izmaiņas regulēšanas vidē (nedrīkst kurināt ar oglēm u. tml.) to padara nerentablu vai vispār nelietojamu. "Telia" gadījumā koncerns ir citā strupceļā – nevar ne vienkārši pārdot, ne rīkoties, kā vēlas, bet līdzība ar "stranded investment" un līdzīga sajūta investoram ir.
Vairāk nekā 10 gadi nomuļļāti
Šāda dīvaina situācija kopā ar vairāk nekā 10 gadus ilgstošo dažādu Latvijas valdību neizlēmību un vairāku "Telia" un prezentēto risinājumu noraidīšanu vai ignorēšanu var radīt bažas ārvalstu investoros par sadarbību ar Latviju. Katrā ziņā šāda priekšvēsture – noraidīts gandrīz miljardu dolāru vērts privatizācijas piedāvājums ("treknajos gados"), bezgalīgas valdības darba grupas, neatbildēti "Telia" priekšlikumi, šķietami ignorēts pašu apmaksāta pētījuma secinājumi un piedāvātie varianti – neliecina par labu sadarbībai ar Latvijas valdību.
Protams, var apstrīdēt, vai "Lattelecom" un LMT drīzumā kļūs nerentablas un vai "Telia" neguva un turpmāk negūs ekonomisku labumu no savām daļām abos uzņēmumos. Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas (LEKA) valdes priekšsēdētājs Ilmārs Muuls medijiem pauda, ka, viņaprāt, "Telia" jau atpelnījusi savas investīcijas Latvijas uzņēmumos un Ziemeļvalstu koncerna daļām pircēji atradīsies. Muuls arī teica, ka lēmums neļaut apvienot "Lattelecom" un LMT bijis pareizs.
Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle valdības 7. novembra lēmumu saprata kā apvienošanas jautājuma "atlikšanu" un to arī atzina par pareizu, taču medijiem neizskaidroja, cik ilgi un kādēļ lēmums būtu jāatliek. Savukārt eiroparlamentārieša Latvijas partija, Nacionālā apvienība (NA), neesot apvienošanā saredzējusi nekādus "plusus".
Interesanti, ka NA noraidīja vairāku analītiķu secinājumus, ka apvienošana radītu "sinerģijas", respektīvi, ietaupījumus ap 100 miljoniem eiro apjomā. Nebūtu arī jāuztur divas uzņēmuma vadības, rēķinvedības un klientu apkalpošanas sistēmas. Patērētāji maksātu vienu rēķinu par visiem elektronisko sakaru un satura pakalpojumiem, dažkārt arī par mājsaimniecības elektrību.
"Telia" nopietnas reputācijas problēmas
Protams, nevar aizmirst, ka pašai "Telia" ir radušās nopietnas reputācijas problēmas. Uzņēmums vienojies par 737 miljonu eiro soda samaksu saistībā ar kukuļdošanu Uzbekistānā, un Zviedrijā pret bijušo "Telia" koncerna vadītāju Larsu Nībergu (Lars Nyberg) un citiem bijušajiem augstiem menedžeriem ierosinātas krimināllietas. Iespējams, ka valdības pārstāvji arī to apsvēra, pieņemot savu lēmumu.
Sabiedrības diskusijās par iespējamo abu telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanu arī tika piesaukts "monopola un cenu celšanas" bubulis. Taču ne Igaunijā, ne Lietuvā, kur pēdējos pāris gados tika apvienoti "Telia" piederošie uzņēmumi, nav kāpušas telekomunikāciju pakalpojumu cenas, drīzāk "sakaru" cenas patēriņa cenu statistikā kritušās.
"Pēc (fiksētā tīkla uzņēmuma) "Teo" un (mobilo sakaru operatora) "Omnitel" apvienošanas mēs nepiedzīvojām cenu kāpumus. Pakalpojumi pat kļuva nedaudz lētāki pēc tam, kas "Telia" pabeidza apvienošanos un atbrīvoja nevajadzīgos darbiniekus. Daži pakalpojumi nekļuva lētāki, bet tagad saņemam trīs reizes vairāk par to pašu cenu," e-pastā raksta Lietuvas biznesa avīzes "Verslo žinios" žurnālists Gintauts Degutis (Gintautas Degutis), kas uzmana telekomunikāciju nozari.
Apvienotos uzņēmumos nav cēlušās cenas
Kā norādīts Eiropas Savienības (ES) gadskārtējā pārskatā par elektroniskām komunikācijām dažādās valstīs "EU Digital Progress Report – 2017", "kopumā mobilās platjoslas cenas Igaunijā 2016. gadā kritās. Cenas ir krietni zem ES vidējām neatkarīgi no ierīces, kurā platjoslu izmanto. Piedāvājums par lētāko pakalpojumu (1 gigabaits/GB un 300 minūtes zvanu) maksā trešo daļu no ES vidējā (10 eiro pret 30 eiro)." Ziņojumā teikts, ka Igaunijā "Telia" piederošie mobilā un fiksētā tīkla pakalpojumu sniedzēji apvienoti jau 2014. gadā.
Arī Eiropas Komisija (EK), vērtējot telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanās darījumus, visvairāk uztraucas par tiem, kas mazina vienādu pakalpojumu sniedzēju skaitu konkrētā valstī, līdz ar to radot iespēju mazināt konkurenci šajā tirgū. Tas parasti attiecas uz mobilo operatoru apvienošanos, tādējādi valstī mazinot mobilo pakalpojumu sniedzēju kopējo skaitu. "Lattelecom" un LMT apvienošanās nebūtu ietekmējusi mobilo operatoru skaitu – joprojām tirgū darbotos "Tele2", "Bite" un apvienotais uzņēmums kā trešais operators.
Savukārt "Lattelecom" un LMT apvienošanās būtu tā sauktā konverģences tipa apvienošana ("convergent merger"), kas savāktu fiksētā tīkla pakalpojumus (telefoniju, internetu, televīziju un datu pārraidi) un mobilos sakarus vienā uzņēmumā. Kā pērn rakstīts EK izdevumā "Competition Merger brief", šādas apvienošanās "vairumā gadījumu neradīs problēmas ar konkurenci". Taču vienas raizes ir – ka šādi fiksēto un mobilo pakalpojumu "konglomerāti" varētu aizvilināt klientus no "tīriem" mobilajiem operatoriem ar izdevīgām fiksēto un mobilo pakalpojumu paketēm. Piemēram, ja klients jau izmanto fiksēto internetu un televīziju no operatora A, bet mobilos sakarus no operatora B, klientu varētu ietekmēt pirkt visu no A, ja tas kļūst par šādu "konglomerātu", kas tagad arī piedāvā mobilos sakarus.
Argumenti par iespējamu cenu kāpumu un par būtisku konkurences ierobežošanu pēc "Lattelecom" un LMT apvienošanas nav īpaši stipri un pamatoti. Lai gan KPMG ziņojums nav pilnībā publiskots, tajā arī minēti šie argumenti un apsvērumi, un, pēc ekspertu domām, labāk tomēr abus uzņēmumus apvienot dažādos variantos. Kā teica ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, lēmums neapvienot bijis tīri politisks.
Iracionāls lēmums priekšvēlēšanu gaisotnē
Tomēr politikai arī jābūt sava loģikai, un šajā gadījumā to – vismaz kā faktos un pierādījumos pamatotu domāšanas procesu – ir grūti saskatīt. Visticamāk, liela loma bija piesardzībai, gaidot 2018. gada Saeimas vēlēšanas, kur kārtējo reizi parādītos populistiski saukļi par Latvijas iztirgošanu un izdabāšanu ārvalstu kapitālām u. tml. Sava loma bija arī sava veida sociālistiskas domāšanas paliekām – atsaukšanās uz grūti definējamām "valsts interesēm" un nepieciešamību paturēt valsts dominējošo stāvokli arī tad, ja "Lattelecom" un LMT apvienotu. To vēl varētu saprast, ja valdībai būtu skaidrs redzējums par to, kā tā kā īpašniece vēlas uzņēmumu vadīt un attīstīt, taču kaut kas tāds nav izskanējis.
Diskusijās arī izskanēja ideja, ka Latvijas telekomunikāciju uzņēmumi varētu ieiet eksporta tirgos, kaut vai kaimiņu valstīs, bet to "Telia" bloķējot. Tam, protams, ir biznesa loģika, lai meitasuzņēmumi nekonkurētu savā starpā, taču ko īsti "Lattelecom" vai LMT varētu piedāvāt ārzemēs? Nodibināt filiāli, nopirkt tīkla kapacitāti, uzbūvēt mārketinga un klientu servisa organizācijas maksātu desmitiem, ja ne simtiem miljonus eiro, kas būtu jāinvestē valstij. Savukārt "Lattelecom" jau tagad piedāvā augstākā starptautiskā standarta datu centra pakalpojumus, un nav dzirdēts, ka Stokholmas "saimnieki" šo darbību ierobežotu.
Lēmums neko nedarīt ar "Lattelecom" un LMT strauji mainīgajā Eiropas un globālā telekomunikāciju/satura piegādes tirgū bija iracionāls, un vienīgais mierinājums ir, ka šīs iracionalitātes sekas īpaši strauji neiestāsies. "Telia" nav, kam savus aktīvus pārdot, "nolaist" abus uzņēmumus arī nebūtu labi – tie būs vēl grūtāk pārdodami. Krievijas investoriem jebkādu ienākšanu Latvijas tirgū apturētu valdības veto.
Tātad "stagnācija" bez tūlītējām reālām sekām varētu turpināties vēl pāris gadu, ļaujot stiprināties citiem ārvalstu investoriem piederošiem konkurentiem kā iespējamam "Bites", "Baltcom" un "All Media Baltics" (bijušā "MTG Baltics") konglomerātam un "Tele2" izvēršanos 5G (nākamās paaudzes superātras datu pārraides) un satura piegādes tirgū. Savukārt valsts "stratēģija" ir skaidra – kā saka amerikāņi, paspert bleķa kārbu tālāk pa ceļu ("kicking the can down the road").
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!