Ne vienam vien tas licis iesaistīties kādā humānā akcijā ukraiņu atbalstam, un arī valsts līmenī Latvija sniegusi dažādu palīdzību. Tā bijusi vienīgā pareizā reakcija, apliecinot spēju tieši paskatīties notikumos, tos izvērtēt un kaut kā rīkoties. Spēja saskatīt realitāti ir augstu vērtējama, lai gan pa īstam izprast, kā jūtas Krievijas agresijai pakļautās valsts iedzīvotāji, ir gandrīz vai neiespējami. Saprast, kā ir tad, ja katru rītu pamostoties, domās un lūgšanās cenšoties izlūgties kara beigas.
Nav pārsteidzoši, ja Latvijā, saņemot ziņas par ievainotiem ukraiņu karavīriem vai civiliedzīvotājiem, tās aizslīd garām apziņai līdzīgi pārējai informācijai, bet gluži citādi ir brīdī, kad nonāc Kijevas galvenajā kara hospitālī un satiecies ar puišiem (20–35 gadus veciem), kuri palikuši bez rokām un kājām. Tad nav iespējams nesameklēt atbildi uz jautājumu par šī posta izcelsmi, par to, kuras valsts prezidentam nāktos atrasties starptautiskās tiesas priekšā. Taču ne jau visiem tādēļ vien jābrauc uz Ukrainu, pietiek izlasīt, ko tur redzējuši citi. Tas palīdz saprast, kā šo karu uztvēruši paši Ukrainas iedzīvotāji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!