Ainārs Lerhis: VDK izpēte – kad jau 'bez piecām minūtēm divpadsmit'  (62)

Tomēr pamanāms ir bijis arī tas, ka komisijas darbību nereti ir pavadījušas dažādas neskaidrības, pārmetumi un domstarpības ar vairākām citām valsts iestādēm, vairākkārtējas pakļautības maiņas, solījumi iet prom no amata un šo solījumu atsaukšana, līdz prasībai aizpildīt pielaides anketas speciālā slepenības režīmu nodrošinošā telpā.

Ir jāatzīst, ka valdības 2014. gada 20. augusta rīkojumā Nr. 433 komisijas darba mērķis ir formulēts īsā, visai plašā un vispārīgā veidā: "(..) izveidot speciālo starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem." Valdības rīkojumā nebija minēts konkrēts pētniecisko uzdevumu uzskaitījums, kas nepieciešami komisijas pētniecisko mērķu sasniegšanai. Iespējams, tika uzskatīts, ka komisija pati vēlāk šos uzdevumus konkretizēs. Vēlāk vairākos komisijas iekšējos normatīvajos dokumentos šis formulējums atkārtots bez tuvākas detalizācijas. Iespējams, tas turpmāk radīja augsni pārpratumiem par to, kas komisijai īsti darāms.

Pēc raksta autora domām, komisijas uzdevums bija nepilnu četru gadu laikā no 2014. gada rudens līdz 2018. gada maija beigām izpētīt VDK kartotēku un sniegt Ministru kabinetam atzinumu (ziņojumu) par sava darba rezultātiem; sniegt gala slēdzienu un rekomendācijas, kādā veidā valdībai tālāk rīkoties ar "čekas maisiem", kā VDK dokumentus darīt pieejamus sabiedrībai. Svarīgi ir sniegt rekomendācijas par "maisu" atvēršanas procedūru, izvērtēt, modelēt situācijas un prognozēt, kādas juridiskas un sociālas sekas būtu "maisu" atvēršanai, cik lielā mērā "maisi" atverami – pilnā mērā vai daļēji. Juridiskie un sociālie faktori būtu svarīgi, lai varētu prognozēt, kā dažādas sabiedrības grupas varētu uztvert "maisu" atvēršanu, kādas grupas tas skars, kādi procesi sabiedrībā var izraisīties. Bija pētāmi "čekas maisu" atvēršanas tiesiskie (krimināltiesiskie), sociālie un politiskie aspekti. Tāpēc valdības lēmumā bija paredzēta starpdisciplināra pieeja.

Var turpināt nebeidzami daudz diskutēt par VDK kartotēkas pieejamību un optimālo atrašanās vietu, un tās pārvietošanas (nodošanas arhīvam) nepieciešamību, bet 2018. gada 31. maijs tuvojas.

Ilgu laiku komisija nespēja uzsākt darbu (aizkavēšanos pavadīja neskaidrības, pārpratumi, kampaņas, intrigas, aizdomas, konflikti, izvairīšanās no atbildības un atskaitēm). 2014. gadā komisija reālu darbu nebija uzsākusi, bet 2015. gada martā Ministru prezidente Laimdota Straujuma Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" uzsvēra, ka komisija izveidota jau pusgadu, taču darbs aizvien nav sācies, pusgadu ministrija diskutēja ar vienu komisijas locekli par tehniskajiem jautājumiem. "Jādara gals šīm diskusijām, un jāsāk strādāt," toreiz pauda Straujuma.

Bija kavēšanās ar darba plāna izstrādi, līdz beidzot 2015. gadā tas tika izdarīts. Pirms tam bija liela skaidrošanās par to, ko saņemt vai sagaidīt vispirms – "algu vai darba plānu". Nebija skaidrs, kādā secībā pa gadiem un mēnešiem komisija veiks pētnieciskos uzdevumus, citiem vārdiem sakot, nebija stratēģijas. Komisija ilgi nespēja publiski prezentēt mērķa sasniegšanas stratēģiju un uzdevumus. Līdz šim ir publicētas atsevišķas grāmatas un raksti – katra atsevišķa pētnieka ieguldītais apjomīgais darbs ir ļoti nepieciešams un augstu vērtējams, darba gaitā ir izveidojusies spēcīga profesionāļu un domubiedru komanda, bet nav skaidrs, kā šie paveiktie darbi iekļaujas kopējā stratēģijā.

Vēlāk vairākus gadus bija atrunas un problēmas ar nevēlēšanos iziet pielaižu procedūru. Netiekot pie kartotēkas, komisija koncentrējās galvenokārt uz vairāk vēsturisko, mazāk juridisko izpēti. Līdz šim ir analizētas galvenokārt pētniekiem Latvijas Valsts arhīvā pieejamās VDK krimināllietas, kas tiešām veido Latvijā palikušo VDK dokumentu lielāko daļu. Tās bija pētniekiem pieejamas arī gadiem ilgi pirms komisijas darba sākuma. Lai pētītu šīs krimināllietas, speciāla komisija, iespējams, nebija vajadzīga. Arī pēc komisijas darbības beigām un "maisu" atvēršanas pētnieki varēs turpināt pētīt šīs krimināllietas. Tātad VDK izpētes komisijai bija paredzēti citi uzdevumi, nekā iepriekš minēts.

Pēdējā laikā publiskajā telpā ir arī izskanējušas šaubas par to, vai komisija spēs dažu atlikušo mēnešu laikā izpētīt VDK kartotēku, ja reāls darbs pie tā nav pat sākts 2017. gada decembrī. Kopš 2014. gada rudens bija pietiekami daudz laika vienoties par pieeju kartotēkai Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, jo arī Satversmes aizsardzības birojam ir jāpilda valdības rīkojumi. Biežās domstarpības ar citām valsts iestādēm nav veicinājušas visu iesaistīto pušu savstarpēju uzticēšanos. Daudz laika un spēka komisija ir patērējusi daudzo sūdzību rakstīšanā, aizvainojumos un cīniņos. Arī iesniedzamā darba termiņa tuvošanās nav veicinājusi komisijas vadības elastības pieaugumu sadarbībā ar citām valsts iestādēm. Ir atlikuši daži mēneši, un tagad ir aktualizēts jautājums par kartotēkas iespējamu nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam. Bet vai būtu racionāli VDK kartotēku pārcelt uz LNA līdz 2018. gada maijam, kamēr komisijai ar šo kartotēku ir jāstrādā? Vai šīs darbības – kartotēkas pārvietošanu un reizē pētīšanu – var darīt vienlaicīgi?

Iepriekš komisija diezgan bieži ir deklarējusi nostāju, ka "vispirms maisu atvēršana, pēc tam pētniecība". Rodas iespaids, ka tiek strādāts sabiedrisko attiecību labā – spodrinot komisijas publisko tēlu, pasniedzot sevi kā cīnītājus par "maisu" atvēršanu. Komisija nav izdarījusi visu, lai nonāktu pie sava galvenā uzdevuma – sākt pētīt kartotēku. Kartotēka vēl nav izpētīta, bet viedoklis par to jau gatavs – jāatver! Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas informācijas trūkuma dēļ dažādos apgalvojumos kartotēkas saturs bieži ir ticis mistificēts un pārvērtēts. Komisijai valdība iedeva naudu kartotēkas izpētei, bet tiek darīts cits darbs – komisija darbojas kā klasiska pētniecības iestāde papildus Latvijā jau pastāvošām vēstures pētniecības iestādēm. Turklāt jāņem vērā komisijai triju gadu laikā piešķirtais budžets, kas nav bijis gluži mazs (2015.–2017. gadā, tātad trīs gadus, pa 250 000 eiro gadā, tātad kopā 750 000 eiro). Tā vietā, lai koncentrētos uz padomju represiju mehānisma izpēti, komisija ievērojamā mērā ir koncentrējusies uz personāliju izpēti un vainīgo meklēšanu (pētījumos ir jau publicēti plaši vainīgo un aizdomās turēto personu ģimeņu apraksti, ieskaitot viņu bērnus).

Komisijas uzdevums būtu ne tikai vēsturisko dokumentu pētniecība, bet arī, piemēram, modelēt variantus, kādu lēmumu gadījumā "čekas maisu" atvēršanā kāda politiskā un sociālā situācija mūsu valstī varētu rasties (turklāt ņemot vērā, ka Latvijā ziņas ir nepilnīgas atšķirībā, piemēram, no Polijas un Ukrainas situācijas). Kur ir garantijas, ka nebūs "raganu medības", ka nevērsīsies pret ģimenēm? Kādā veidā tiks gatavoti tiesu spriedumi par apmelošanu, neslavas celšanu? Kas par to atbildēs? Latvijas valsts? Vai to var darīt pie tik nepilnīgas informācijas? Lietu noskaidrošanā ir jāiet "no upura uz atbildīgo", bet ne otrādi.

Tā vietā no komisijas locekļu teiktā publiskajā telpā nonāk apgalvojumi, un sabiedrībā seko ātra reakcija uz baumām, ka "no datubāzēm tiek dzēsta informācija", "pazūd dati par aģentiem" u. c. Šā gada oktobrī iesniegumā Valsts prezidentam komisija ierosināja pētīt daudzu padomju laikmeta iestāžu darbību, bet pagaidām nav tikusi pat pie vienas iestādes kartotēkas izpētīšanas. Ir skaidrs, ka Latvijā acīmredzami nepietiek resursu tik daudzu iestāžu vienlaicīgai pētīšanai, tomēr pozitīvi ir vērtējams fakts, ka komisijas pētnieki jau ir publicējuši rakstus par vairākām no šīm iestādēm. Vēstulē prezidentam komisija atkārto jau šā gada janvārī izteikto iniciatīvu nodot "čekas maisus" Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvam.

Var piekrist vēstures doktores Dainas Bleieres recenzijā par rakstu krājumu "Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras" teiktajam par komisijas sniegto pārāk plašo traktējumu VDK piesegorganizācijas jēdzienam, kā arī par atsevišķu rakstu kvalitāti (recenzentes minētie aizrādījumi: pieeja, balstoties uz viena cilvēka dzīvesstāstu; neprecizitātes, pieņēmumi; īsi laika posmi; virspusējas konstatācijas; dokumentos rakstītais tiek uztverts kā absolūta patiesība; politiskā konteksta neizpratne; nepilnīga analīze). Starp citu, ja ir runa par sabiedrības informēšanu, tad – šķiet, nav pieejamas plašākas ziņas par komisijai iedalītās naudas apmēriem, sadali un atbilstību izvirzītajiem mērķiem, kā arī atbilstīgu izlietojumu.

Kā komisijas atklājums tiek pasniegtas operatīvās darbības metodes. Tēma nav unikāla, un tā ir mācību viela jebkurā policijas mācību iestādē. Pētījumi par VDK (kā jebkura specdienesta) struktūru ir atrodami un plaši aprakstīti starptautiskajā akadēmiskajā literatūrā. Starpdisciplinārajā VDK darbības izpētes komisijā acīmredzami trūkst eksperta/konsultanta specdienestu darbības lietās.

Jāņem vērā tas būtiskais fakts, ka stratēģiskos darbības virzienus VDK noteica kompartijas struktūras. Tādējādi VDK mantojums ir tikai daļa no kopējās problēmas. Aģentu darbība ir jāvērtē tā laika: 1) ideoloģijas, 2) tiesiskā regulējuma, 3) kompartijas uzdevumu un 4) VDK represīvās pieejas ietvaros.

Kā iepriekš minēts, prasības atvērt "čekas maisus" pamatā ir vēlēšanās atklāt vainīgo personu identitāti. Taču paši pētnieki atzīst, ka konkrētu personu saukšanai pie atbildības ar pašreizējo informāciju nepietiek. Lai analizētu procesus, personu identitātes dati nav vitāli nepieciešami. Lai redzētu mehānismu, uzvārdus nevajag. Taču – ja pētnieki atklāj tādu kādas personas nodarījumu veidu un daudzumu, kas var radīt tiesiskas sekas, personas identitāte var tikt publiskota un persona saukta pie atbildības. Piemēram, Vācijā pastāv šāda stingra anonimizācija, bet Polijā bija tiesas procesi. Tiesas uzskata, ka tiesvedības ceļā ir jāpierāda apzinātas sadarbības fakts, jāizvērtē aģenta darbības saturs un sekas. Vai to līdz šim ir bijis iespējams izdarīt?

Šeit zīmīgs ir jurista Jura Stukāna pētījums. Viņš izanalizējis visas tiesu lietas, kas veltītas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai, un nonāk pie secinājuma, ka "visos gadījumos, kad pierādījumi aprobežojas ar VDK aģenta alfabētisko uzskaites kartīti, tiesa taisījusi spriedumu, ka nav iegūti pierādījumi, ka pārbaudāmā persona būtu apzināti sadarbojusies ar VDK". Lai tiesas atzītu sadarbības faktu, jābūt aģenta ziņojumiem vai tiešām norādēm, ka šis aģents ir apzināti sniedzis ziņojumu. Ja šādu ziņojumu nav, tad tiesas, neapšaubot uzskaites kartīšu autentiskumu, uzskata, ka nevar pierādīt, ka persona ir apzināti sniegusi informāciju. J. Stukāns nonāk pie secinājuma, ka ir nepieciešams uzlabot sadarbības fakta konstatēšanas kvalitāti tiesās un "būtu jāpievērš uzmanība judikatūras atzinumam par sadarbības saturu un kvalitāti".

Apstākļos, kad kartotēku nav vēl pat sākts pētīt, parādās jauni apgalvojumi, ka kartotēkas apjoms ir niecīga daļa no kopējā VDK dokumentu apjoma un "tur nekā nozīmīga nav". Ja tas ir tā, tad nav skaidrs, kāpēc ap kartotēku kaislības nenorimst jau daudzus gadus un tās izpētei valdība laicīgi bija paredzējusi vairāk nekā trīs gadus ilgu darba periodu. Darbs komisijā vēl nav pabeigts, bet komisijas vadība jau plāno pēc 2018. gada maija veidot jaunu institūciju – Publiskās atmiņas centru – un pieprasīt tam finansējumu. Vēstulē Valsts prezidentam teikts: "Tam vajadzīgs valdības lēmums un finansējuma saglabāšana." Tā vietā, lai, kā iepriekš sacīts, izvērtētu tiesiskā regulējuma perspektīvas VDK darbības sekām (veiktu procesa analīzi), atrastu VDK darbības (seku) izvērtēšanas kritērijus, formulētu sociālos, juridiskos, starptautiskos un citus aspektus, kas varētu noderēt valdībai lēmuma pieņemšanai, komisija (balstoties uz savu pārliecību, bet ne pētījumu rezultātiem) uzsāk kampaņu aģentu kartotēkas publicēšanai, vairāku pieņemto likumu atsaukšanai un Publiskās atmiņas centra veidošanai.

Vispirms novēlēsim komisijai pabeigt darbu līdz 2018. gada 31. maijam.