Troksnis ap OIK ir sacelts liels, taču pati OIK mūsu rēķinos aizņem salīdzinoši mazu daļu. Lauvas tiesu no tā visa veido sadale un pārvade, vismaz pusi. Tad seko elektrības cena, tad ir PVN. Un tad mazākā daļa ir OIK. Protams, nevienam negribas ne par ko maksāt. Tagad ir izvēlēta OIK, kuru griež un maļ uz visām pusēm. Lielākā problēma, kuras dēļ izcēlās ažiotāža, ir lielie ražošanas uzņēmumi, kuriem attiecīgā summa absolūtos skaitļos ir salīdzinoši liela. Tomēr velns nav tik melns, kā to mālē.
Ja skatāmies no valsts puses, valstij kopumā OIK sistēma ir ļoti labs mehānisms. Tā ir kase. Patērētāji caur elektrības rēķiniem maksā OIK, kuru valsts uzņēmums "Latvenergo" tālāk maksā ražotājiem, pēc tam ražotāji caur nodokļiem visu vai pat lielāku summu atdod atpakaļ valsts kasē. OIK valstij ir kā bezprocentu kredīts no iedzīvotājiem. To vēsturiski vajadzēja nosaukt par nodokli, jo pēc būtības, no valsts viedokļa, tas ir nodoklis. Valstij OIK ir izdevīgs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!