Janis Varufakis: Šķiru cīņas nolieguma augstā maksa  (262)

Notikumi tiek analizēti satriecoši plašā apmērā. Kareivīgās aprobežotības pieaugums abās Atlantijas okeāna pusēs tiek pētīts no ikviena iedomājamā skatu punkta: psihoanalītiski, kulturāli, antropoloģiski, estētiski un, protams, caur identitātes politikas prizmu. Vienīgais aspekts, kas lielākoties ir palicis nepētīts, ir tieši tas, kurā būtu rodama izpratne par notiekošo, – nebeidzamā šķiru cīņa, kas jau kopš 1970. gadu beigām vērsta pret sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem.

2016. gadā, kad sākās gan "Brexit", gan Trampa ēra, visu skaidri vēstīja divi fakti, ko prasmīgie iekārtas analītiķi apzinīgi neņēma vērā. Saskaņā ar Federālo rezervju sistēmas datiem vairāk nekā puse amerikāņu ģimeņu ASV nekvalificējās aizdevumam, kas ļautu iegādāties vislētāko pārdošanā esošo automašīnu ("Nissan Versa" sedanu, kura cena ir 12 825 USD). Savukārt Lielbritānijā vairāk nekā 40% ģimeņu ir atkarīgi vai nu no kredītkartēm, vai pārtikas bankām, lai sagādātu sev maltīti un nosegtu citas pamatvajadzības.

Četrpadsmitā gadsimta britu filozofs Viljams Okams ir slavens ar savu teicienu, ka, saskaroties ar savstarpēji konkurējošiem skaidrojumiem, vajadzētu lemt par labu tam, kurš vismazāk balstīts uz pieņēmumiem un ir visvienkāršākais. Lai cik izveicīgi būtu iekārtas komentētāji ASV un Lielbritānijā, šķiet, ka viņi šo principu nav ņēmuši vērā.

Nevēlēdamies atzīt šķiru cīņas intensifikāciju, viņi bezgalīgi svaidās ar sazvērestības teorijām par Krievijas ietekmi, spontāniem sieviešu nīšanas izvirdumiem, bēgļu vilni, iekārtu varu pār pasauli un tā tālāk. Lai gan visas šīs bažas ļoti lielā mērā korelē ar kareivīgo aprobežotību, kas dzen uz priekšu Trampu un "Brexit", tās ir tikai attāli saistītas ar dziļāko iemeslu – šķiru cīņu pret nabadzīgajiem, uz ko norāda automašīnu pieejamības dati ASV un lielas Lielbritānijas iedzīvotāju daļas atkarība no kredītiem.

Taisnība, Trampu un "Brexit" atbalstījuši arī daži nosacīti pārtikuši vidusšķiras vēlētāji. Taču lielā mērā šo atbalstu nodrošināja spējās bailes, ko radīja novērojums, ka šķira, kas atrodas tieši zem viņiem, krīt izmisumā un naidā, kamēr pašu bērnu izredzes aptumšojas.

Pirms divdesmit gadiem tie paši liberālie komentētāji kultivēja neiespējamo sapni, ka globalizēts finanšu kapitālisms vairumam nesīs labklājību. Laikā, kad kapitālisms globālā mērogā kļuva koncentrētāks un kareivīgāks pret tiem, kam aktīvi nepiederēja, viņi pasludināja, ka šķiru cīņa ir beigusies. Strādnieku šķirai visā pasaulē augot plašumā, lai gan angliski runājošajā pasaules daļā piemērotu darbvietu skaits un nodarbinātības izredzes ruka, šī elite uzvedās tā, it kā iedalījums šķirās jau piederētu pagātnei.

2008. gada finanšu krīze un tai sekojošā Lielā recesija šo sapni apraka. Tomēr liberāļi vēl aizvien ignorēja nenoliedzamo faktu, ka milzīgie zaudējumi, ko nodarīja finansiālā sektora teju kriminālā darbība, tika ciniski pārnesti uz, pēc viņu domām, jau vairs nesvarīgās strādnieku šķiras pleciem.

Lai cik šī elite pati sev šķistu progresīva, tās gatavība ignorēt šķiru plaisas paplašināšanos un nomainīt to ar aklu šķiru identitātes politiku toksiskajam populismam bija vislielākā dāvana. Lielbritānijā Leiboristu partija (Tonija Blēra, Gordona Brauna un Edvarda Milibenda vadībā) bija pārāk bikla, lai kaut ar pušplēstu vārdu pieminētu pēc 2008. gada piedzīvoto šķiru cīņas pret vairākumu intensifikāciju, kas noveda pie tā, ka leiboristu zemē uzzēla Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP) ar savu "Brexit" aprobežotību.

Labi audzinātajai sabiedrībai, šķiet, bija pilnīgi viens pīpis, ka melnādainajiem Hārvardā vai Kembridžā iestāties ir daudz vieglāk nekā trūcīgajiem. Tā tīšām ignorēja to, ka identitātes politika var būt tikpat graujoša kā aparteīds, ja to izmanto kā līdzekli, lai neievērotu šķiru konfliktus.

Tramps nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus, atklāti runādams par šķirām un iestādamies – lai cik melīgi – par tiem, kuri ir pārāk trūcīgi, lai iegādātos auto, kur nu vēl sūtītu savus bērnus Hārvardā. Arī "Brexit" piekritēji draudzējās ar "pūli", kas atspoguļojās fotoattēlos, kuros UKIP līderis Naidžels Faridžs redzams krogā iedzeram ar "vidusmēra čaļiem". Un, kad lielas strādnieku šķiras grupas vērsās pret iekārtas mīļākajiem dēliem un meitām (Klintoniem, Bušiem, Blēriem un Kameroniem), izrādot kareivīgu aprobežotību, komentētāju ordas tajā vainoja pūļa salašņu ilūzijas par kapitālismu.

Taču ne jau ilūzijas par kapitālismu noveda pie neapmierinātības un virzīja uz priekšu Trampu un "Brexit". Drīzāk tā bija ilūziju zaudēšana attiecībā uz tāda veida vidusceļa politiku, kas šķiru cīņu pastiprināja.

Paredzami, ka, šķietami iestājoties par strādnieku šķiru, Trampa un "Brexit" atbalstītāji vienmēr varēja paļauties uz elektorāta spēku, kas agrāk vai vēlāk tiktu izmantots pret strādnieku šķiras interesēm un, protams, minoritātēm – tāda vienmēr, sākot no 1930. gadiem līdz šai baltai dienai, ir bijusi pie varas esošo populistu nosliece. Tādējādi Tramps ir izmantojis strādnieku šķiras atbalstu, lai ieviestu skandalozas nodokļu reformas, kuru vienīgais mērķis ir palīdzēt plutokrātijai, kamēr miljoniem amerikāņu jārēķinās ar samazinātu veselības aprūpes nodrošinājumu un, federālā budžeta deficītam traucoties debesīs, vēl lielākiem ilgtermiņa nodokļu aprēķiniem.

Līdzīgi arī Lielbritānijas toriju valdība, kas ir pārņēmusi "Brexit" populistu mērķus, nesen ir izziņojusi vēl vienu multimiljardus mārciņu vērtu cirpienu attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, izglītības sistēmu un nodokļu atvieglojumiem trūcīgajiem strādājošajiem. Šie samazinājumi precīzi atbilst uzņēmumu un mantojuma nodokļu sloga atvieglojumu apmēram.

Šobrīd iekārtas viedokļu līderi, kas ar nicinājumu ir noraidījuši sociālās šķiras nozīmi šajā kontekstā, ir veicinājuši tādu politisko vidi, kurā šķiru politika nekad nav bijusi tik trāpīga, toksiska un mazāk apspriesta. Runājot vadošās šķiras, ko ietver finanšu eksperti, baņķieri, uzņēmumu pārstāvji, mediju īpašnieki un lielo industriju funkcionāri, vārdā, viņi rīkojas tieši tā, it kā viņu mērķis būtu atdot strādnieku šķiru netīrajās populistu rokās un viņu tukšajiem solījumiem padarīt Ameriku un Lielbritāniju "atkal diženu".

Vienīgā iespēja civilizēt sabiedrību un attīrīt politiku ir jauna politiska kustība, kas darbotos jauna humānisma vārdā, aizslaukot netaisnības, ko rada šķiru cīņas. Spriežot pēc cietsirdīgās attieksmes pret ASV senatoru Bērniju Sandersu un leiboristu līderi Džeremiju Korbinu, liberālā iekārta no šādas kustības, šķiet, baidās vairāk nekā no Trampa un "Brexit".

* Janis Varufakis, kādreizējais Grieķijas finanšu ministrs, ir ekonomikas profesors Atēnu Universitātē.