LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma "Reliģiski-filozofiski raksti" jaunākajā (XXIII) numurā lasāms interesants Irēnas Salenieces teksts par skolotājiem, kuri okupācijas gados centās saglabāt saikni ar Baznīcas dzīvi, lai gan tas, protams, draudēja viņiem ar pamatīgām nepatikšanām. [1] Lai gan stāstītāji atbilstoši parastai šādu pētījumu metodoloģijai nav parādīti ar, kā saka, pilnu vārdu un uzvārdu, atmiņas ir dzīvas un nepiespiestas.
Savukārt citā tekstā šajā pašā numurā Solveigas Krūmiņas-Koņkovas visnotaļ izsmeļošajā izziņā par okupācijas varas centieniem pakļaut luterāņu un katoļu garīdzniecību Latvijā, tostarp vervējot tās rindās ziņotājus, varas pusē pārgājušo skaidrojumu nav. Un tas arī saprotami – ja neskaita gadījumus, kad bijušais ziņotājs (vai cilvēks, kuram sadarbība ar VDK tiek "piestādīta") spiests izteikties, jo viņa vārds un uzvārds jau izskanējis publiski, liela prieka skaidrot savus motīvus droši vien nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!