Vietējie ceļi ar grants segumu lielākajā valsts daļā ir kļuvuši grūti izbraucami, bet 1300 kilometru – pavisam neizbraucami. Uzņēmumi paralizēti, cilvēki laukos laikus netiek vai pat vispār netiek uz darbu, skolu vai pie ārsta, bet automašīnas lūst. Vainīgi esot laikapstākļi.
Laiks patiešām nelutina, mitruma ir pārāk daudz. Pārlieku mitros ceļus pašlaik nav vērts arī greiderēt, jo tāpat labāk nepaliks. Taču nav arī pamata šajā "bēdu ielejā" vainot tikai dabas spēkus – lietavās galvenokārt ir cietuši grants, nevis ceļi ar asfalta segumu, turklāt visvairāk bojāti tie, kam gadiem nav noņemts apaugums ceļmalās, normāli tīrīti grāvji un notekas, sen nav uzbērta neviena jauna grants kārta.
Ja grants ceļš atgādina vannu un no tā liekais ūdens nevis notek grāvjos, bet krājas uz ceļa virsmas, tad tas ir nevis pēkšņu dabas untumu, bet gan gadiem ilgas neizdarības rezultāts. Un te gribot negribot ir jālūkojas uz valsts uzņēmumu "Latvijas Autoceļu uzturētājs" (LAU), kam valsts ir deleģējusi monopoltiesības šos ceļus uzturēt kārtībā. Visi esam liecinieki tam, kā LAU veicies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!