Foto: LETA
Nav ne mazāko šaubu, ka viss, kas saistīts ar Valsts drošības komiteju (čeku), veido vienu no visdrūmākajām lappusēm Latvijas vēsturē. Taču pēdējā laika notikumi saistībā ar šo iestādi liek secināt, ka traģēdija pārvēršas par farsu.

Tāds iespaids radās jau stipri sen, to pastiprināja bezatbildīgā, neprofesionālā prātuļošana par dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanos. Taču pēdējo punktu pielika intervija kādā interneta portālā. Kāda Tukuma kundze apgalvo, ka Jānis Rokpelnis tālajā 1985. gadā nobremzējis viņas ceļu uz literatūras un slavas virsotnēm. Viņa stāsta, ka vectēvs sadarbojies ar hitleriešiem, pēc tam nokļuvis krievu filtrācijas nometnē, un izsaka pieņēmumu, ka šīs pagātnes dēļ Jānis Rokpelnis un čeka varēja bremzēt viņas darbošanos literatūrā.

Es nezinu, cik talantīga, apzinīga, mērķtiecīga ir minētās atklāsmes autore, un nevaru spriest par viņas iespējām kļūt slavenai dzejniecei. Taču Jāņa Rokpeļņa vainošana izraisa homēriskus smieklus. Vai tiešām J. Rokpelnis un toreizējā VDK būtu tā baidījušies no jauniņās censones, ka rakņātos pa viņas radu rakstiem līdz pat vectēva pagātnes skaidrošanai? Vai viņi topošajā dzejniecē būtu saskatījuši nākamo Aspaziju, kas varētu pārvērsties par tautas tribūnu, visas padomiskās iekārtas biedu? Vai tiešām VDK resursi būtu bijuši tik vareni, ka tā spētu izkontrolēt katru jaunieti, kas izteicis pretenzijas uz literāro karjeru?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!