Gatis Eglītis: Darbaspēka trūkums kā iespēja reemigrācijai un Izraēlas stāsts  (229)

Gandrīz vai katra ģimene ir tieši vai netieši saskārusies ar tuvāko vai paziņu emigrāciju, tāpēc diasporas attiecību jautājums gūst arvien lielāku nozīmi. Daudzus gadus ir šķitis gandrīz vai pašsaprotami, ka vienvirziena emigrācijas plūsma nerimsies lielo dzīves līmeņa atšķirību dēļ, un stāsti par relatīvi nedaudzajiem atbraucējiem jeb reemigrantiem joprojām tiek uztverti kā savdabīgs izņēmums: daudzi vēl netic, ka Latvija var būt atraktīva zeme, lai šeit atgrieztos dzīvot un strādāt.

Tomēr Latvijas ekonomikas atgūšanās un augošais darbaspēka trūkums sāk radīt vilkmi, kas tuvāko gadu laikā var, iespējams, ne tikai mazināt emigrācijas plūsmu, bet arī pārliecināt nozīmīgu skaitu aizbraucēju atgriezties Latvijā. Augsti kvalificētu darbinieku algu līmenis tādās nozarēs kā inženierzinātnes, finanšu pakalpojumi un IT jau ir sasniedzis pieklājīgu līmeni Eiropas valstu salīdzinājumā un turpina strauji pieaugt. Arī citas Latvijas darba tirgū pieprasītas specialitātes un prasmes, piemēram, būvniecībā un viesmīlības sektorā, tiek arvien labāk atalgotas, un uzņēmumi daudz aktīvāk cenšas uzlabot savu darba devēja tēlu.

Akūtāka darbaspēka trūkuma apstākļos, iespējams, ir pienācis brīdis daudz enerģiskāk un mērķtiecīgāk uzrunāt un informēt valstspiederīgos pasaulē par jaunām darba iespējām Latvijā. Lielākā daļa emigrantu strādā attīstītās valstīs ar augstu darba ražīgumu, iespējām apgūt jaunas prasmes, tehnoloģijas un uzņēmējdarbības iemaņas un stiprināt darba ētiku, tāpēc potenciālie reemigranti var veidot nozīmīgu Latvijas karstošā darba tirgus rezervi un iespaidīgu cilvēkkapitāla resursu.

Ir novērojams, ka arvien vairāk Latvijas uzņēmumu, personāla atlases firmu un atsevišķas pašvaldības cenšas ar saviem spēkiem un kontaktiem uzrunāt potenciālos darbiniekus ārvalstīs. Piemēram, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" dibinātājs J. Kreilis šogad plāno atklāt tieši uz diasporas profesionāļiem vērstu darba kontaktu vietni, kas tos savienos ar darba devējiem Latvijā.

Bez empīrisku pētījumu pamatojuma varu tikai minēt, pie kāda algu līmeņa reemigrācija varētu sasniegt nopietnus apmērus, tomēr manā vērtējumā piedāvātajam atalgojumam būtu jāsasniedz vismaz 1200 eiro "uz rokas", kas vairākās nozarēs tuvāko gadu laikā ir iespējams.

Šajā kontekstā var minēt Īrijas piemēru: pēc 2008. gada krīzes valstī strauji pieauga bezdarbs un daudzi īri emigrēja darba meklējumos uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Pēdējo gadu laikā Īrijas ekonomika ir ļoti strauji augusi, tāpēc valdība un uzņēmumi dažādos veidos aicina aizbraukušos atgriezties: 2016. gads bija pirmais kopš krīzes, kad īru reemigrantu skaits bija lielāks par aizbraucēju skaitu.

Atalgojums ir galvenais, bet ne vienīgais faktors, kas izšķirs lēmumu, vai atgriezties Latvijā. Pat ja piedāvātais atalgojuma līmenis Latvijā atpaliek no tā, ko maksā mītnes zemē, daudzos gadījumos var nostrādāt emocionālais faktors: vēlme pēc māju un piederības sajūtas, draugu un ģimenes tuvums, doma par bērnu saknēm un identitāti. Latvija var piedāvāt būtiskus dzīves kvalitātes uzlabojumus: tīra vide, laba pārtika, pieejama izglītība un veselība, neskaitāmi kultūras pasākumi. Arī apkārtējā vide ik gadu kļūst sakārtotāka, galvenokārt pateicoties Eiropas naudai.

Kādam savukārt Latvija var izrādīties īstā "iespēju zeme": piemēram, uzdrošināties izveidot savu uzņēmējdarbību vai iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, vai īstenot citu sen lolotu jēgpilnu ieceri, turklāt savā valodā un saprotamā vidē. Šī raksta autors pēc vairāk nekā 10 gadu emigrācijas Beļģijā ir atgriezies uz dzīvi Latvijā un, neskatoties uz straujo ienākumu kritumu, to vērtē kā veiksmīgu lēmumu.

Lai vai kā, ļoti svarīga ir valdības izpratne, ka diaspora ir iespēja piesaistīt kvalificētu darbaspēku un zināšanas, vienlaikus apzinoties, ka nepieciešamas mērķtiecīgas un adekvāti finansētas aktivitātes, lai reemigrācijas politika būtu efektīva. Šajā kontekstā jāpiemin izbeigtais reemigrācijas plāns, kas bija iespēja ekonomikas ministram valdībā uzņemties šefību pār daudzšķautņaino reemigrācijas politiku, tai skaitā atbalstot stabilu finansējumu reemigrācijas plāna aktivitātēm. Diemžēl arī ideja par vienas pieturas aģentūras izveidi reemigrācijas jautājumos vēl nedarbojas.

Līdzīgi kā Īrijā, valsts iestādēm būtu jārada visi apstākļi, lai reemigrācija var notikt ātri un saprotami, lai cilvēkiem ir viegli nokārtot nepieciešamās formalitātes un iekārtot ikdienas dzīvi. Piemēram, valstiskā līmenī būtu nepieciešams ieviest speciālu skolu integrācijas programmu reemigrantu bērniem, lai palīdzētu iekļauties Latvijas izglītības sistēmā, tostarp piedāvājot latviešu valodas intensīvos kursus vēl pirms mācību gada sākuma.

Būtisks jautājums ir, kā palīdzēt integrēties un uzsākt darbu reemigrantu laulātajiem vai partneriem, kuri nav Latvijas valstspiederīgie, piemēram, nodrošinot iespēju uzņēmuma reģistra pakalpojumus, e-parakstu un nodokļu formalitātes kārtot angļu valodā. Rīga ar labo IKT infrastruktūru un plašo aviosatiksmi var būt ērta vieta attālinātām darba iespējām.

Pozitīvi, ka parādījies labs piedāvājums mājokļu jautājumā: "Altum" garantija bankas aizdevumam mājokļa iegādei ģimenēm vai jaunajiem profesionāļiem var piedāvāt praktisku labumu tiem, kas domā vai jau pieņēmuši lēmumu atgriezties.

Nenoliedzami, lielākā daļa diasporas dažādu apsvērumu dēļ paliks dzīvot savās mītnes zemēs, un tā ir brīva individuāla izvēle, kas jāciena. No valsts puses atliek veidot tuvas un pragmatiskas attiecības ar diasporu: tā ir daļa no Latvijas. Daudzi aizbraukušie savās domās ir ar Latviju, uztur tradīcijas un latvietību, finansiāli palīdz Latvijā dzīvojošajiem, ir gatavi pārstāvēt Latvijas intereses ārvalstīs.

Ir jāatbalsta diasporas svētdienas skoliņas, latviešu biedrības, bērnu nometnes, deju un koru kolektīvi, iesaiste Latvijas eksporta, investīciju un tūrisma veicināšanas pasākumos, lai motivētu aizbraukušos un viņu ģimenes saglabāt saikni ar Latviju un dalīties savā pieredzē.

Ko var mācīties no Izraēlas?

Izraēlas sabiedrība jau vairākus gadu desmitus ir pieņēmusi, ka gudra reemigrācijas politika, pat ja tā maksā naudu, ir svarīgs instruments demogrāfijas un ekonomisko problēmu risināšanai un nacionālās pašapziņas celšanai. Vienojošais mērķis: sava valsts, savas mājas. Izraēlai ir pat atsevišķa ministrija, kas atbildīga par reemigrācijas jautājumiem, un valsts budžetā ir atvēlēti dāsni līdzekļi dažādu reemigrācijas programmu īstenošanai (vairāki simti miljonu eiro gadā). Izraēlai ir, iespējams, visdetalizētākais diasporas kartējums pasaulē: mērķis ir zināt, cik un kurās valstīs dzīvo tautieši, kādās profesijās strādā un vai kāds nākamo gadu laikā varētu domāt par atgriešanos Izraēlā.

Valsts atbalsts ļauj radīt segmentētu un mērķtiecīgu piedāvājumu dažādām reemigrantu grupām: zinātniekiem, uzņēmējiem, inženieriem, jauniešiem, jaunuzņēmumu veidotājiem utt. Piemēram, labākajiem zinātniekiem, kas atgriežas Izraēlā pēc vairāk nekā 5 gadu prombūtnes, no valsts līdzekļiem tiek finansēta alga pirmos trīs gadus un piešķirts "infrastruktūras grants" uzņemošajai zinātniskajai institūcijai vai universitātei.

Tāpat ir radīta programma, kas paredz finansiālu stimulu reemigrantiem, kas uz Izraēlu pārceļ uzņēmējdarbību no citas valsts, tādējādi radot jaunas darbvietas. Reemigrantiem arī tiek piedāvātas ivrita valodas mācības jau pirms atgriešanās Izraēlā.

Svarīga ir "Birthright" programma: tā dod iespēju ebreju diasporas jauniešiem līdz 18 gadu vecumam doties mēnesi ilgā valsts apmaksātā mācību ceļojumā pa Izraēlu, kas daudzus jauniešus vēlāk pārliecina pārcelties uz dzīvi vai mācībām Izraēlā.

Reemigrācijas aģitācijas kampaņas parasti tiek pieskaņotas lieliem valsts notikumiem, piemēram, šogad Izraēla svinēs 70. valsts dibināšanas gadadienu un svētku ietvaros tiks uzrunāti daudzi potenciālie reemigranti. Tāpat tiek mobilizēti reemigrācijas politikas resursi katru reizi, kad notiek nopietni uzbrukumi ebrejiem dažādās pasaules malās: tiek uzrunāts katrs, kas izrādījis interesi par reemigrācijas iespējām.