Dainis Lemešonoks: Kurš būs 'mūsu cilvēks Frankfurtē'?  (49)

Eiropas Centrālā banka (ECB) nesen vērienīgi uzpirka ES dalībvalstu parādzīmes, tā palīdzot atkopties smagā saimnieciskā krīzē iestigušajām Vidusjūras piekrastes valstīm. Šīs taktikas nestie augļi tiek izvērtēti gan Briselē un, protams, Berlīnē kā "Eiropas krājkasītē", gan arī Parīzē, Romā vai kur citur. Tikai diemžēl ne Latvijā.

Eirozonas monetārās politikas manevros tiekot saskatīts instruments, kas atkal padarītu ES par neapstrīdamu globālu lielvaru – vismaz ekonomikā. Citādi, par lielu sāpi Vecās pasaules pašcieņai, tagadējā Ķīnas un ASV spēkošanās pasaules līderpozīcijas dēļ (un pašu eiropiešu politikas kuslums) spēja padarīt 27,5 dalībvalstu savienību par otršķirīgu spēku, ar ko citu kontinentu dižmaņiem vairs nav īpaši jārēķinās.

Latvijā šajā ziņā valda informatīvs un intelektuāls vakuums. Rodas iespaids, ka lielākā daļa sabiedrības nemaz neapzinās, kādas iespējas mums var dot valsts dalība eirozonā un Latvijas Bankas prezidenta ieņemtais ECB Padomes locekļa amats. Šīs iestādes prezidenta Mario Dragi vadītā parādzīmju uzpirkšana un viņam par to tikušie eirozonas problēmvalstu glābēja lauri nebūtu iespējami arī bez Ilmāra Rimšēviča dotās atvēles.

Kāpēc kaut kas līdzīgs tai stimulācijai, ko saņēma parādos slīkstošā Grieķija vai Portugāle, tagad nevarētu pienākties arī rātnajai, reiz cieši jostu savilkušajai Latvijai? Kāpēc gan mēs nevarētu saņemt – vienalga, no visas ECB vai tikai LB īstenotiem monetāriem manevriem – patīkamu un godam pelnītu bonusu par to, ka ar drebošu sirdi pārgājām uz eiro tieši tajā svarīgajā brīdī, kad šī valūta rādījās nolemta sabrukumam un izsmieklam? Es tikai pavaicāju...

Var jau būt, ka Ilmāram Rimšēvičam šad tad ienāca prātā līdzīgas vai daudz spožākas idejas. Taču šķiet, ka viņš, kā jau īstam latvietim klājas, bija bezgala delikāts: ja neviens Latvijā – ne valdība, ne mediji, ne ekonomikas eksperti vai uzņēmēju apvienības – man neko nepieprasa, kāpēc gan pašam bezkaunīgi bāzties acīs ar ECB iespējām?

Līdzīgs jūtu mulsums valda mūsu sabiedrības un tās partiju attiecībās ar saviem Eiropas Parlamenta deputātiem. Viņi tur veiksmīgi iekārtojas frakcijās, aizrautīgi risina dažādas ES mēroga problēmas, dodas interesantos komandējumos. EP nauda padara viņus par ļoti ietekmīgiem vai pat pilnīgi pastāvīgiem spēlētājiem Latvijas politikā. Taču kāds taustāms labums no šo cilvēku rosības ir partijām, kas viņus deleģēja, un nācijai, kas savā balsojumā viņus tur nosūtīja?

Par eirokomisāriem vispār nerunāsim – mēs taču pat neuzdrošināmies iedomāties, ka patriotisku jūtu uzplūdā Valdis Dombrovskis reiz savā augstajā amatā varētu arī kaut ko iešķiebt mazajai un reiz viņam tik paklausīgajai dzimtenei... Taču ECB padomes loceklim ir krietni vairāk reālās varas un ietekmes nekā Eiropas Komisijas vai EP pārstāvim. Patiesībā tas ir pats pilnvarās varenākais – un, jā, protams, arī atalgotākais – vēlētais amats mūsu valstī!

Kur gan izdevīgāks un praktiskāks pamatojums diskusijai, ja ne nākamā gada rudenī gaidāmās Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas? Mums nevajadzētu paļauties uz to, ka līdz šim notikumam vēl ir mānīgi daudz laika.

Iespējams, var būt vajadzīgs pat vesels gads tikai tam, lai Latvijas cilvēki tiešām noticētu, ka viņi ne tikai drīkst brīvi izteikties par monetāro politiku (mugurkaula smadzenes vēl atceras, ka lata stabilitātes apšaubīšana varēja piesaistīt Drošības policijas ievērību), bet to mums ir vērts un vajag darīt. Turklāt šādai diskusijai sen jau vairs nav tā aizdomu fona, ko agrāk radīja vajadzība sargāt nacionālās valūtas stabilitāti no daža sprukās iekļuvuša baņķiera vai uzņēmēja vēlmes glābties ar devalvēšanas palīdzību.

Atšķirībā no citiem žurnālistiem vai uzņēmējiem man nav konsekventu iebildumu pret LB līdz šim īstenoto monetāro politiku. Taču man derdzas tas, kā Latvijas nācija (un to pārstāvošās partijas) tika ieradināta, ka tai nav un pat nevar būt nekādas teikšanas par "ziloņkaula torni" Krišjāņa Valdemāra ielā 2A. LB lietas vienmēr tika izlemtas demonstratīvi šaurā lokā. Visas sabiedrības acu priekšā Einars Repše savā amatā, visatļautības un nesodāmības apziņas samaitāts, vienkārši sagāja sviestā, bet mēs joprojām izliekamies, ka viss, kas tādēļ notika ar viņu, ar LB un valsti, bija pilnīgi normāli.

Vai tiešām mūsu sabiedrība ir jau padarīta tik pilsoniski tizla, ka LB prezidenta amatu atkal varēs aizpildīt bez jebkādas konkurences, bez nopietnas politiskās cīņas? Bez jebkādas diskusijas, kā šis amats un LB var kalpot Latvijas nacionālajām interesēm? Ko mums ir/nav devusi Rimšēviča (kurš strādā LB vadībā jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu) īstenotā bankas politika? Kas būtu cildināms, kas – atmetams viņa radītajā mantojumā?

Galu galā, īsta publiskā diskusija nebūs patiesa bez prastā un savtīgā, bet tik vajadzīgā jautājuma "no zāles aizmugures": kas man pašam, citiem un Latvijai tiks no tā, ka šis vai tas kandidāts sēdīsies LB prezidenta krēslā un brauks uz ECB biroju Frankfurtē pie Mainas, kur izlems eirozonas valstu likteņus?

Cilvēkiem, kuri pretendē uz šo amatu, būtu publiski jādod sabiedrībai viņus sasaistoši solījumi un savas nacionālās lojalitātes apliecinājumi – lai Saeima, kas 2019. gada rudenī izraudzīs jauno LB prezidentu, justos droša, ka tiešām izraugās interešu pārstāvi Frankfurtē, nevis Frankfurtes "vagaru" Latvijai.

Diskusijas iešķilšanai – daži jau patlaban iespējamie (manuprāt, pat acīmredzamie) kandidāti. Ekonomikas eksministrs Daniels Pavļuts. Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents (un "Parex" pārņemšanas autors) Mārtiņš Bičevskis. "Brāļi" Dombrovski – eirokomisārs, bijušais LB darbinieks Valdis (EA2010, teju vai loģiskākais Rimšēviča "mantinieks") un Vjačeslavs, akadēmisks ekonomists un bijušais ministrs. Eirokomisārs emeritus Andris Piebalgs. Jā, arī nesenā Eirogrupas prezidenta amata pretendente (un nedaudz senāka €-oponente) Dana Reizniece-Ozola.

Pretēji pēc Delfi TV intervijas tapušām LB tagadējā prezidenta nodomu interpretācijām, pretendentu lokam droši vien būtu pievienojams arī pats Ilmārs Rimšēvičs. Iespējams, šim kandidātam nāktos stingri koriģēt līdzšinējās pozīcijas – vai, gluži otrādi, viņš tās demonstratīvi iebetonētu, nohipnotizējot publiku ar savu fundamentālismu.

Kandidēšana Rimšēvičam pat būtu teju vai obligāts pienākums – lai patiesā publiskā diskusijā un viedokļu konkurencē, nevis no ierastajiem Olimpa augstumiem, aizstāvētu LB līdz šim realizēto politiku, aizsargātu savu mantojumu no pēlējiem un noliedzējiem. Nedomāju, ka reālā un skarbā cīņā par amatu viņa izredzes būtu vērtējamas kā niecīgas.