Lemesonoks_07.2009
Foto: Publicitātes foto
Droši vien pat viskvēlākie konservatīvo vērtību aizstāvji piekritīs: reiz cilvēka dzīvē pienāk vecums, kad viņam tomēr vajadzētu uzzināt, kā rodas bērni. Droši vien arī pat "Ekonomistu apvienība 2010" piekritīs tam, ka reiz mūsu sabiedrība varētu pietiekami nobriest vispārnacionālai diskusijai par savas valsts (un eirozonas, kurā tā iekļaujas) monetāro politiku. Par to, kāda šī politika reiz bija, kāda tā ir tagad, kādai tai vajadzētu būt tuvākā nākotnē.

Eiropas Centrālā banka (ECB) nesen vērienīgi uzpirka ES dalībvalstu parādzīmes, tā palīdzot atkopties smagā saimnieciskā krīzē iestigušajām Vidusjūras piekrastes valstīm. Šīs taktikas nestie augļi tiek izvērtēti gan Briselē un, protams, Berlīnē kā "Eiropas krājkasītē", gan arī Parīzē, Romā vai kur citur. Tikai diemžēl ne Latvijā.

Eirozonas monetārās politikas manevros tiekot saskatīts instruments, kas atkal padarītu ES par neapstrīdamu globālu lielvaru – vismaz ekonomikā. Citādi, par lielu sāpi Vecās pasaules pašcieņai, tagadējā Ķīnas un ASV spēkošanās pasaules līderpozīcijas dēļ (un pašu eiropiešu politikas kuslums) spēja padarīt 27,5 dalībvalstu savienību par otršķirīgu spēku, ar ko citu kontinentu dižmaņiem vairs nav īpaši jārēķinās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!