Ir tikai trīs jomas medicīnā, kur es nespētu strādāt. Šo specialitāšu ārstus es uzskatu par medicīnas godu un lepnumu. Tās ir – bērnu paliatīvā aprūpe, bērnu onkoloģija un bērnu psihiatrija. Nav nekā sarežģītāka, psiholoģiski traumatiskāka un izdedzinošāka kā strādāt nodaļā, kur mirst vai ar smagām mentālām kaitēm ārstējas bērni. Lielākoties šajās nodaļās par ārstēm strādā sievietes, šķiet, vīrieši nav šādam darbam gatavi.
Strādāt šajās jomās ir sarežģīti arī tāpēc, ka pārāk bieži ir jāizjūt nevis sabiedrības atbalsts un pateicība, bet agresija un nesapratne – ne vecāki, ne sabiedrība, ne žurnālisti nevar pieņemt bērna slimību un nāvi, tādēļ vaino ārstus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!